Tehanu

Bet dziesma stāstīja vēl ko: mūsu vidū esot tādi, kuri zinot, ka viņi reiz bijuši pūķi, un arī pūķu vidū esot tādi, kuri apzinoties savu radniecību ar mums. Un šie pūķi stāstot, ka toreiz, kad viena cilts tapa par divām, daži no viņu vidus, kuri joprojām bija reizē pūķi un cilvēki un joprojām spārnotas būtnes, laidušies nevis uz austru­miem, bet uz rietumiem, pāri Atklātajai jūrai, līdz no­nākuši pasaules otrā malā. Tur viņi dzīvojot mierā un saticībā lielas, spārnotas būtnes, reizē pirmatnīgas un gudras, ar cilvēka prātu un pūķa sirdi. Un sieviete dziedāja:

Tālāk par rietumiem rietumos aiz zemes aizzemēs malas mana cilts dejo citas pasaules vējā.

Tāds bija stāsts, kuru Kemejas sieviete pastāstīja savā dziesmā, un tas beidzās ar šādiem vārdiem.

Tad Ogions viņai teica: "Kad es tevi pirmoreiz ie­raudzīju, es redzēju tavu patieso būtību. Sieviete, kura sēž man pretī pie pavarda, ir tāda pati Čaula kā kleita, kas viņai mugurā."

Bet sieviete papurināja galvu un iesmējās, un viņas atbilde bija īsa: "Ja tas būtu tik vienkārši!"

Tā nu pēc kāda laika Ogions atgriezās Re Albi. Un, izstāstījis šo notikumu man, viņš teica: "Kopš tās dienas es visu laiku domāju: vai kāds cilvēks vai pūķis ir jebkad bijis tālāk par rietumiem rietumos, un kas īsti mēs esam, un kur ir mūsu veseluma būtība…" Vai tev sāk gribēties ēst, Terru? Izskatās, ka tur, pie ceļa pagrieziena ir ērta vieta, kur apsēsties. Varbūt no turienes mēs varēsim saskatīt Gontas ostu — tā ir lejā, kalna pakājē. Tur ir liela pilsēta, vēl lielāka nekā Velmuta. Kad būsim aizgājušas līdz līkumam, apsēdīsimies un brītiņu atpūtīsimies.

No augstā ceļa pagrieziena viņas patiešām varēja pārskatīt plašās nogāzes, kurās meži mijās ar akme­ņainām pļavām, līdz pat pilsētai pie līča, klintīm pie līča ieejas un laivām, kas tumšajā ūdenī izskatījās kā skaidas vai ūdensvaboles. Raugoties augšup sava ceļa virzienā un pat vēl augstāk par ceļu, viņas tālumā redzēja klinti, kas it kā izauga no kalna malas: tā bija Pārkares klints, uz kuras atradās Re Albi ciemats Piekūna Ligzda.

Terru nežēlojās, bet, kad Goha drīz vaicāja: Nu, vai iesim tālāk? — meitene, sēdēdama starp ceļu un jūras un debess līčiem, papurināja galvu. Saule karsēja, un kopš brokastīm ieplakā viņas bija nogājušas krietnu ceļa gabalu.

Goha izvilka ūdens pudeli, un viņas vēlreiz padzērās; pēc tam sieviete somā sameklēja maisiņu ar rozīnēm un valriekstiem un iedeva to meitenei.

Mūsu ceļa gals ir jau saskatāms, viņa teica, un, ja tas būs iespējams, es gribētu nokļūt tur pirms tumsas. Es vēlos pēc iespējas drīzāk redzēt Ogionu. Tu esi ļoti nogurusi, bet mēs neiesim ātri. Un šovakar būsim jau tur, siltumā un drošībā. Paturi maisiņu pie sevis, iesien to jostā. Rozīnes dod kājām spēku. Vai tu gribētu nūju, tādu kā burvjiem lai vieglāk paiet?

Terru košļādama pamāja ar galvu. Goha izvilka nazi un nogrieza meitenei stingru lazdas nūju; pēc tam, ie­raudzījusi pār ceļu nolīkušu alksni, viņa nolauza zaru un nobraucīja tam lapas, lai arī pašai būtu viegla un stingra nūja.

Viņas atkal devās ceļā, un meitene, iepriecināta par rozīnēm, cītīgi gāja uz priekšu. Lai īsinātu abām laiku, Goha dziedāja dziesmas — mīlestības dziesmas, ganu dziesmas un balādes, kuras bija iemācījusies Vidusielejā; bet tad piepeši viņas balss meldijas vidū aprāvās. Goha apstājās un brīdinoši pastiepa roku.

Četri vīrieši, kas gabalu tālāk stāvēja priekšā uz ceļa, jau bija pamanījuši abas gājējas. Nebija nozīmes mēģināt paslēpties mežā un cerēt, ka tie aizies tālāk vai paies garām.

Ceļinieki, Goha sacīja Terru un devās tālāk. Viņas plauksta cieši sažņaudza alkšņa nūju.

Cielavas teiktie vārdi par bandām un zagļiem nebija parastā žēlošanās, kas raksturīga katrai paaudzei: laiki vairs nav tādi kā agrāk, un pasaule iet uz galu. Dažu pēdējo gadu laikā Gontas pilsētiņās un laukos bija zudis ierastais miers un paļāvība. Jauni cilvēki savējo vidū uzvedās kā svešinieki: ļaunprātīgi izmantoja viesmīlību, zaga un pārdeva zagtās mantas. Ubagošana, kādreiz re­tums, tagad bija kļuvusi par parastu parādību, un ubags, kas palicis tukšā, draudēja ar vardarbību. Sievietes nelabprāt izgāja uz ielām un ceļiem vienas, un šāds brī­vības ierobežojums viņām nepatika. Dažas jaunās sie­vietes aizbēga un piebiedrojās zagļu un klaidoņu bandām. Bieži vien viņas gada laikā atgriezās drūmas, zilumiem klātas, uz grūtām kājām. Un par ciema zintniekiem un burvēm klīda baumas, ka to amata prasmes aizgājušas neceļos: vārdi, kas vienmēr bija dziedējuši, tagad vairs nedziedēja, atrašanas burvības nepalīdzēja atrast vai atrada pavisam ko citu, mīlas dzērieni cilvēkos iekveldināja nevis alkas, bet slepkavniecisku greizsirdību. Un runāja, ka kļūstot vēl ļaunāk: cilvēki, kuri neko nezinot no burvju mākslām, to likumiem, robežām un draudiem kas slēpjas to pārkāpšanā, saucot sevi par visvareniem un solot saviem sekotājiem visādus brīnumus, pat ne­mirstību.