Tehanu

Tenara atkal izslējās taisni. Uguns bija iedegusies. Tās gaisma rotaļīgi zibēja pa sienām un zemajiem gries­tiem, likdama ēnām atkāpties un biezēt garās telpas kaktos.

-   Ja atnāktu Geds, vecais vīrs nomurmināja.

-   Vai tu esi sūtījis pēc viņa?

| Pazudis, I Ogions atbildēja. Viņš ir pazudis. Mā­konis. Migla pār zemēm. Viņš devās uz rietumiem.

Nesdams līdzi pīlādža zaru. Tumšajā miglā. Es esmu pazaudējis savu vanagu.

-   Nē, nē, nē, — sieviete nočukstēja. Viņš atgriezīsies.

Viņi klusēja. Abus sasniedza pavarda siltums, ļaudams

Ogionam atslābināties un ieslīgt saraustītā snaudā un sniegdams Tenarai patīkamu atpūtu pēc ilgās, uz kājām pavadītās dienas. Viņa saberzēja pēdas un smeldzošos plecus. Pēdējā garajā kāpienā viņa krietnu gabalu bija nesusi Terru uz rokām, jo meitene, pūlēdamās tikt līdzi, bija sākusi nespēkā elsot.

Tenara piecēlās, uzkarsēja ūdeni un noskaloja ceļa putekļus. Tad viņa pasildīja pienu, ieēda maizi, ko atrada Ogiona pieliekamajā, un atgriezusies apsēdās viņam blakus. Kamēr viņš gulēja, sieviete kavējās domās, vēroja viņa seju, uguns gaismu un ēnas.

Viņas atmiņā atdzīvojās meitene, kura pirms dau­dziem gadiem tālā zemē kādu nakti bija sēdējusi bezlogu istabā klusēdama un domādama un kura bija uzaugusi, pazīdama sevi vienīgi kā apēsto, kā zemes tumšo spēku priesterieni un kalponi. Un pēc tam bija sieviete, kura sēdēja lauku mājas rāmajā klusumā, kamēr vīrs un bērni gulēja aizmiguši, lai stundu pabūtu viena un pakavētos domās. Un tagad te ir atraitne, kura atnesusi šurp apde­gušu bērnu, kura sēž blakus mirstošam cilvēkam un kura gaida atgriežamies kādu vīrieti. Tāpat kā visas sievietes, kā ikviena sieviete, viņa dara to, kas sievietēm darāms. Taču Ogions viņu bija uzrunājis citā, nevis tumsas kal­pones, sievas vai atraitnes vārdā. Tāpat kā Kapeņu tumsā Geds. Tāpat kā vēl daudz senāk, daudz tālāk viņas māte, māte, kuru viņa atcerējās tikai kā siltumu un pa­varda liesmu silto krāsu, māte, kura bija devusi viņai vārdu.

-    Es esmu Tenara, sieviete nočukstēja. Uguns, ieķēru­sies sausā priedes zarā, izšāva spoži dzeltenu liesmas mēli.

Ogiona elpa kļuva nemierīga, un viņš sāka kampt gaisu. Kā prazdama, viņa centās palīdzēt, līdz vecais vīrs atkal pierima. Kādu laiku abi gulēja; Tenara snauda, bla­kus jauzdama Ogiona pusnemaņas klusumu, ko palaikam pārtrauca dīvaini vārdi. Reiz pašā nakts melnumā viņš, itin kā sastapis draugu uz ceļa, skaļi teica: Tātad tu esi tur? Vai tu viņu redzēji? Un, kad Tenara piecēlās, lai iekurtu uguni, viņš atkal sāka runāt, bet tagad šķita, ka viņš sarunājas ar kādu sensenās atmiņās, jo vārdi izska­nēja skaidri kā no bērna mutes: Es viņai mēģināju palī­dzēt, bet mājas jumts iebruka. Tas uzkrita viņiem virsū. Tā bija zemestrīce. — Tenara klausījās. Es mēģināju palīdzēt! — zēns sāpīgi iesaucās vecā vīra balsī. Tad atkal sākās elsainā cīņa pēc elpas.

Agrā rītausmā Tenaru pamodināja skaņa, ko viņa sā­kumā noturēja par jūras troksni. Tā bija skaļa spārnu švīkstoņa. Pāri laidās putnu bars; tie lidoja zemu, un to bija tik daudz, ka spārni sacēla dimdošu troksni un logu aizsedza zibošas ēnas. Tie šķita apmetam loku ap māju un pēc tam aizlaidās tālāk. Lidotāji nesauca un neklaigāja, un Tenara neuzzināja, kas tie par putniem.

Ogiona namiņš atradās mazliet atstatu uz ziemeļiem no Re Albi ciemata, un no rīta šurp atnāca vairāki ciemata ļaudis. Kāda meitene ieradās apkopt kazas, kāda sieviete atnāca pakaļ Ogiona kazu pienam, iegriezās vēl citi, vai­cādami, vai nevar kaut ko palīdzēt. Sūna, ciemata burve, aptaustīja pie durvīm noliktās alkšņa un lazdas nūjas un ar cerībām ieskatījās mājā iekšā, tomēr ari viņa neuz­drīkstējās nākt tuvāk, jo Ogions no savas guļvietas izdvesa: Lai viņi iet projām! Sūti viņus visus projām!

Viņš šķita spēcīgāks un spirgtāks. Kad pamodās mazā Terru, Ogions aprunājās ar viņu savā sausajā, laipnajā, rāmajā balsī, ko Tenara tik labi atcerējās. Kad meitene

izgāja paspēlēties āra saulē, viņš vaicāja Tenarai: Kadā vārdā tu viņu sauc?

Ogions prata Patieso Radīšanas valodu, bet kargadiešu valodu viņš nekad nebija mācījies.

-      Terru nozīmē degšanu, uguns liesmas, Tenara atbildēja.

-      Ahā, Ogions novilka, viņa acis iemirdzējās, un viņš sarauca pieri. Bridi izskatījās, ka viņš taustās pēc vārdiem. Tā meitene… viņš teica. Tā meitene… tie no viņas baidīsies.

-    Baidās jau tagad, Tenara ar rūgtumu sacīja.

Mags papurināja galvu.

-     Māci viņu, Tenara! — viņš nočukstēja. Māci viņai visu! Uz Rouku ne… Viņi baidās… Kāpēc es tevi laidu prom? Kāpēc tu aizgāji? Lai atvestu viņu šurp pārāk vēlu?

-      Klusē, klusē, Tenara maigi teica, jo vecais vīrs cīnījās gan pēc vārdiem, gan pēc elpas un nespēja rast nevienu. Papurinājis galvu, viņš izdvesa: Māci viņu! un palika guļot klusēdams.

Viņš negribēja ēst, tikai drusku padzērās ūdeni. Dienas vidū viņš uz neilgu laiku aizmiga. Pamodies vēlu pēcpusdienā, viņš teica: Ir laiks, meit! un piecēlās sēdus.

Tenara smaidīdama saņēma viņa plaukstu.

-    Palīdzi man piecelties!

-Nē, nē!

-   Jā, viņš teica. Ārā. Es nevaru nomirt istabā.