Tehanu

apsarkušām acīm. Tā bija viņa, kas vakarā nāca pār pļavu ar lākturi, un kopā ar Tenaru un citiem viņa bija pavadījusi nakti pie Ogiona mirušajām miesām. Turpat meža viņa bija nolikusi vaska sveci stikla kupolā un dedzinājusi māla šķīvī smaržīgas eļļas; viņa bija runājusi vārdus, kas jārunā, un darījusi, kas šādā reizē jādara. Kad vajadzēja aizskart mirušo, lai sagatavotu to apglabāšanai, viņa bija vienreiz paskatījusies uz Tenaru, it kā atļauju gaidīdama un tad turpinājusi savus pienākumus. Ciemata burves parasti gādāja par mirušā aizvadīšanu, kā viņas to dēvēja un nereti ari par apglabāšanu.

Kad no savrupmājas lejup bija nonācis burvis, gara auguma jauns cilvēks ar sudrabotu priežkoka zizli, un no Gontas ostas augšup uzkāpis otrs drukns pusmūža vīrietis ar īsu īves koka zizli, Sūnas tante neveltīja vi­ņiem nevienu apsarkušo acu skatienu, tikai noliecas, savāca savus necilos burvestību rīkus un piederumus un atkāpās.

Novietodama mirušo tā, kā tam piims apbedīšanas jā­guļ, uz kreisajiem sāniem ar ceļgalos saliektām kā­jām -, viņa bija ielikusi tam kreisajā, augšup pavērstajā plaukstā mazu amuletu mīkstu, ar krāsainu auklu pār­sietu kazādas vīstoklīti. Re Albi burvis ar zižļa galu to aiz­grūda prom.

-     Vai kaps ir izrakts? jautāja Gontas ostas burvis.

-        Jā, atbildēja Re Albi burvis. Tas ir izrakts kapsētā pie mana valdnieka nama. Un viņš pamāja ar roku uz savrupmāju kalnā.

-     Saprotu, — ostas burvis noteica. — Es gan biju do­mājis, ka mūsu mags tiks ar atbilstošo cieņu apglabāts pilsētā, kuru viņš paglāba no zemestrīces.

-    So godu vēlas mans valdnieks, sacīja Re Albi burvis.

Bet tas liksies… iesāka otrs, tad aprāvās, negri­bēdams strīdēties, tomēr jaunā cilvēka pašpārliecinātajai prasībai viņš nevēlējās tik viegli piekāpties. Burvis paskatījās lejup uz mirušo. Viņš jāapglabā bez vārda, ar nožēlu un sarūgtinājumu burvis teica. Gs gāju visu nakti, tomēr ierados par vēlu. Lielais zaudējums ir kļuvis vēl lielāks!

Jaunais burvis neko neatbildēja.

-     Viņa vārds bija Aihals, sacīja Tenara. Un viņa vēlēšanās bija gulēt te, kur viņš guļ pašlaik.

Abi vīrieši paskatījās uz viņu. Jaunākais, redzēdams pusmūža sievu, vienkārši novērsās. Vīrietis no Gontas ostas bridi lūkojās viņā, tad jautāja: Kas tu esi?

-     Ļaudis mani sauc par Krama atraitni Gobu, viņa atbildēja. Droši vien jums patiktu zināt manu īsto vārdu. Bet to es nesacīšu.

To dzirdēdams, Re Albi burvis nosprieda, ka ir vērts veltīt viņai isu skatienu. Sargies, sieva, kad runā ar tiem, kuriem ir spēks!

-     Paga, paga, burvis no Gontas ostas ar samierinošu kustību mēģināja apvaldīt Re Albi burvja sašutumu, joprojām nenovērsdams skatienu noTenaras. Tu biji… Viņš kādreiz bija tavs aizbildnis, vai ne?

-    Un draugs, Tenara atbildēja. Pēc tam viņa novērsās un neko vairs nesacīja. Izrunādama vārdu "draugs", viņa savā balsi bija sadzirdējusi dusmas. Sieviete lūkojās lejup uz savu draugu, uz zemes klēpim sagatavoto nelaiķi, kas gulēja mēms un kluss. Abi vīri stāvēja blakus, pilni dzīvības un spēka, nepauzdami nekādu draudzību, tikai nicinājumu, sāncensības garu un dusmas.

- Piedodiet, Tenara teica. Šī bija gara nakts. Es biju pie viņa, kad viņš nomira.

-Tas nav… — jaunākais burvis iesāka, taču viņu ne­gaidot pārtrauca Sūnas tante, skaļi iesaukdamās: Jā, bija! Viņa bija te. Neviena cita, tikai viņa. Mirējs aizsūtīja pēc viņas. Aizsūtīja jauno Taunsendu, aitu tirgoni, lejā no kalna, lai tas pasauc viņu šurp, un novilcināja miršanu, līdz viņa bija te, viņam blakus, un tikai pēc tam nomira, un nomira tur, kur tiks apglabāts, Šeit!

-    Un viņš tev pateica…? vecākais burvis jautāja.

-    Savu vārdu. Tenara paskatījās uz viņiem un juta, ka neko nevar līdzēt: neticība vecākā vīrieša sejā un jaunākā burvja nicinājums viņai neļāva atbildēt ar pie­nācīgo cieņu. — So vārdu es jau pateicu. Vai man tas jums jāatkārto?

No abu vīriešu sejas izteiksmes Tenara satriekta ap­tvēra, ka viņi patiešām nav to dzirdējuši nav dzirdējuši Ogiona īsto vārdu; nav pievērsuši viņas teiktajam uz­manību.

-    A! — Tenara iesaucās. Sis patiešām ir nelāgs laiks, ja pat tāds vārds var izskanēt nedzirdēts, nokrist kā ak­mens tukšumā! Vai tad spēja klausīties nenozīmē spēku? Nu tad klausieties: viņa vārds bija Aihals. Viņa vārds nāvē ir Aihals. Dziesmas viņu daudzinās kā Aihalu no Gontas. Ja vien pasaulē vēl vispār taps dziesmas. Viņš bija kluss cilvēks. Tagad viņš ir apklusis pavisam Varbūt nebūs vairs dziesmu un paliks tikai klusums. Es nezinu. Esmu ļoti nogurusi. Esmu zaudējusi savu tēvu un dārgu draugu. Tenaras balss aizlūza un kakls aizžņaudzās raudās. Viņa pagriezās, lai dotos projām. Uz meža takas viņa ieraudzīja mazo vīstoklīti Sūnas tantes atnesto amuletu. Pacēlusi to, viņa nometās ceļos blakus nelaiķim, noskūpstīja tā kreisās rokas pavērto plaukstu un ielika vīstoklīti tajā. Pēc tam Tenara nepieceldamās vēlreiz paskatījās augšup uz abiem vīriešiem. Viņas balss skanēja klusi.

Vai jūs parūpēsieties par to, lai viņa kaps tiktu izrakts šeit, kur viņš to vēlējās? sieviete jautāja.