Tehanu

Vispirms vecākais, pēc tam jaunais burvis pamāja ar galvu.

Tenara piecēlās, nogludināja svārkus un rīta gaismā devās pār pļavu uz mājas pusi.

4. KALESINS

-    Gaidi! Ogions, kurš tagad bija Aihals, bija teicis, pirms viņu sadrebināja nāves vējš, atraudams no dzīvās pasaules. Pāri… viss ir pārvērties, viņš bija nočukstējis un tad sacījis: -Tenara, gaidi… -Taču viņš nebija pateicis, kas viņai jāgaida. Droši vien viņš tika redzējis vai izjutis pārvērtību, bet kādu? Vai ar to viņš domāja savu nāvi, savu pabeigto dzīvi? Vecais vīrs bija runājis pacilāti, ar prieku. Un licis viņai gaidīt.

-   Ko tad es citu varu darīt? Tenara jautāja pati sev, slaucīdama Ogiona istabas grīdu. Ko tad citu es vienmēr esmu darījusi? — Tad, uzrunādama viņa atmiņas tēlu, sie­viete jautāja: — Vai lai gaidu tepat, tavās mājās?

-   Jā, Aihals Klusais smaidīdams atbildēja.

Tā nu viņa sakopa māju, iztīrīja pavardu un izvēdināja matračus. Dažus saplaisājušus traukus un cauro pannu viņa izmeta ārā, tomēr katram priekšmetam pieskārās saudzīgi un ar bijību. Nesdama uz atkritumu kaudzi kādu ieplīsušu šķīvi, viņa to pat piespieda pie vaiga, jo tas stāstīja par vecā maga slimību pēdējā gada gaitā. Ogions vienmēr bija dzīvojis ļoti vienkārši un pieticīgi kā nabaga zemnieks, taču, kamēr viņa skatiens bija skaidrs un ķermenī mājoja spēks, viņš nekad nebūtu lietojis sa­plaisājušu šķīvi vai cauru, nesalabotu pannu. Liecības par šīm vārguma pazīmēm skumdināja Tenaru, un viņa vēlējās, kaut būtu Šai laikā bijusi pie vecā vīra un varējusi rūpēties par viņu. Man tas būtu paticis, — Tenara sacīja savam atmiņu tēlam, bet viņš neko neatbildēja. Ogions nekad nebija ļāvis par sevi rūpēties citiem, bet visu darījis pats. Vai viņš būtu teicis: "Tev ir pietiekami daudz cita darāmā."? Tenara nezināja. Viņš cieta klusu. Taču viņa tagad pavisam skaidri zināja, ka dara pareizi, palikdama šeit, viņa mājās.

Tērce ar savu veco vīru Strautu, kuri Vidusielejā bija nodzīvojuši ilgāk par Tenaru, parūpēsies par lopiem un dārzu; Malks un Lāse, otrs pāris, kas mājoja viņu saim­niecībā, novāks ražu. Pārējam kādu laiku vajadzēs iztikt tāpat. Aveņu kātus droši vien aplauzīs apkārtnes bērni. Žēl -Tenarai ļoti patika avenāji. Šeit, uz Pārkares klints, kur vienmēr pūta jūras vējš, avenēm būtu par aukstu. Tomēr Ogiona mazajā firziķu kokā, kurš auga aizvējā pie mājas dienvidu sienas, brieda astoņpadsmit augļi, un Terru tos vēroja kā kaķis peli, līdz kādu dienu ienāca istabā un savā piesmakušajā, neskaidrajā balsī paziņoja: Divi firziķi ir viscaur dzelteni un sarkani.

-Ā! Tenara atsaucās. Viņas kopā aizgāja līdz koci­ņam, noplūca abus gatavos augļus un turpat uz vietas nemizotus tos apēda. Sula tecēja viņām pār zodu. Abas laizīja pirkstus.

-   Vai es varu to iestādīt? — Terru jautāja, pētīdama krunkaino firziķa kauliņu.

-   Jā. Te, blakus vecajam kokam, ir laba vieta. Tikai nestādi pārāk tuvu. Lai abiem pietiktu vietas saknēm un zariem.

Meitene izvēlējās vietu un izraka nelielu bedrīti. Ie­likusi tajā kauliņu, viņa to aizbēra ciet. Tenara vēroja viņu darbojamies. Sieviete nodomāja, ka šajās nedaudzajās dienās, ko viņas pavadījušas Ogiona mājās, Terru ir pār­vērtusies. Meitene joprojām bija pasīva un nepauda ne prieku, ne dusmas, taču pēdējā laikā gandrīz nemanāmi bija pagaisusi viņas baisā, saspringtā piesardzība un no­slēgtība. Terru bija gribējusi firziķus. Viņa bija vēlējusies iestādīt kauliņu, lai firziķu pasaulē būtu vairāk. Ozolu mājās meitene nebaidījās tikai no diviem cilvēkiem no Tenaras un Cielavas, bet šeit pavisam viegli bija saradusi ar Niedri, Re Albi kazu gani, divdesmit gadus vecu, lab­sirdīgu vientiesi ar skaļu balsi, kura izturējās pret Terru apmēram tāpat kā pret vienu no kazām, klibu kazlēnu. Tas meitenei bija pa prātam. Pa prātam viņai bija ari Sūnas tante, par spīti visām burvei piemītošajām dvakām.

Kad Tenara pirms divdesmit pieciem gadiem pirmo­reiz bija ieradusies Re Albi, Sūna vēl nebija veca, bet gan jauna burve. Viņa bija klanījusies un greizi smaidījusi "jaunajai dāmai", "Baltajai dāmai", Ogiona aizbilstamajai un māceklei, un vienmēr runājusi ar viņu tikai ar ārkārtīgu cieņu. Tenara bija jutusi, ka šī cieņa ir mākslota, ka tā ir maska, aiz kuras slēpjas skaudība, nepatika un neuzticība; to visu viņa bija pietiekami izjutusi saskarsmē ar citām sie­vietēm, pret kurām savulaik ieņēma pārāku stāvokli, ar sievietēm, kuras uzlūkoja sevi par ikdienišķām, bet viņu par neikdienišķu, privileģētu būtni. Būdama Atuanas kapeņu priesteriene vai svešzemniece, kas atrodas Gontas maga aizbildniecībā, viņa tika nošķirta un pacelta augstāk par citām. Vīrieši bija devuši viņai varu, vīrieši bija dalī­jušies savā varā ar viņu. Sievietes viņu uzlūkoja no ārpu­ses palaikam kā sāncenses un nereti ar izsmieklu acīs.