Tehanu

Tenara bija jutusies kā svešiniece, kā izstumtā. Viņa bija bēgusi no tuksneša kapeņu Spēkiem un vēlāk pame­tusi tos spēkus, ko zinību un prasmju izskatā viņai bija piedāvājis aizbildnis Ogions. Tam visam viņa bija pagriezusi muguru, pārgājusi otrā pusē, iegājusi otrā istabā, kurā dzīvoja sievietes, lai kļūtu par vienu no vi­ņām. Kļuvusi lauku sieva, zemnieka sieva, māte, māj­saimniece, ņēmusi savā ziņā tos spēkus, kuriem sieviete radīta, un to varu, ko viņai iedalījusi šīs pasaules vīriešu cilts.

Un tur, Vidusielejā, Krama sieva Goha bija kļuvusi par savējo sieviešu vidū protams, svešzemniece, ar baltu ādu un mazliet dīvainu valodu, tomēr kārtīga saimniece un lieliska vērpēja, ar kārtīgiem un labi audzinātiem bērniem un plaukstošu saimniecību; vārdu sakot, cie­nījama sieviete. Un vīriešu acīs viņa bija Krama sieva, kura dara to, kas sievietei jādara: sēj, stāda, kopj un audzē, vāra, slauka, vērpj, šuj, apkalpo. Kārtīga sieviete. Tie viņu vērtēja atzinīgi. Krams tomēr ir mācējis izvēlēties, vīri teica. Interesanti, kāda ir baltādaina sieviete, vai vis­caur balta? šo vīru acis šķita sakām, raugoties Tenarā, līdz viņa kļuva vecāka un tie viņu vairs neredzēja.

Šeit viss atkal bija citādi un nekas vairs nebija ka ve­cajā dzīvē. Kopš viņas kopā ar Sūnu bija apbedījušas Ogionu, burve bija skaidri likusi saprast, ka būs Tenaras draudzene, sekotāja, kalpone kā Tenara vēlēsies. Tenara īsti nesaprata, ko viņa vēlētos no Sūnas tantes, kura bija neaprēķināma, neuzticama, neizprotama, strauja, tumsonīga, izmanīga un netīra. Bet Sūna sapratās ar apdegušo meiteni. Varbūt tieši Sūna bija izraisījusi viņā šo pār­maiņu, šo tik tikko jaušamo sasprindzinājuma atslābumu. Terru pret Sūnu izturējās tāpat kā pret visiem citiem ne­izteiksmīgi, neatsaucīgi, ar nedzīva priekšmeta pakļāvību. Bet vecā sieva bija neatlaidīga, allaž piedāvāja meitenei sīkus nieciņus un saldumus, pielabinājās un glaimoja: Nāc nu, mīlulīt, Sūnas tantei līdzi! Nāc, Sūnas tante tev parādīs kaut ko tik jauku, ko tu vēl nebūsi redzējusi…

Sūnas deguns slējās pāri bezzobainajai mutei un plā­najām lūpām; uz vaiga viņai bija kārpa ķiršu kauliņa lie­lumā; viņas mati bija iesirmi melns burvestīgu mezglu un šķipsnu mudžeklis, un no viņas vēdīja tik spēcīga, asa, sīvi daudzkrāsaina smaka kā no lapsas midzeņa. Nāc man līdzi uz mežu, mīlulīt! vecas raganas sacīja bērniem gontiešu pasakās. Nāc līdzi, un es tev parādīšu kaut ko jauku! Un pēc tam ragana iebāza bērnu krāsnī, izcepa brūnu un apēda vai ari iemeta to savā akā, kur tas mūžīgi lēkāja un vaidēja, vai ari iemidzināja uz simt gadiem un ieslēdza lielā akmenī, līdz ieradās karaļdēls vai jaunais mags un ar vienu vārdu satrieca akmeni drus­kās, ar skūpstu pamodināja meiteni un nogalināja nejauko raganu…

Nāc man līdzi, mīlulīt! Un viņa aizveda meiteni uz pļavu un parādīja zaļajā sienā cīruļa ligzdu, vai vadāja pa purviem, plūkdama baltās plīvurenes, savvaļas pipar­mētras vai mellenes. Viņai nevajadzēja bāzt meiteni krāsnī, pārvērst par briesmoni vai ieslēgt akmenī. Tas viss jau bija izdarīts.

Viņa pret Terru bija laipna, bet tā bija pielabināšanās laipnība, un, kad abas pavadīja laiku kopā, viņa, šķiet, daudz sarunājās ar meiteni. Tenara nezināja, ko Sūna vi­ņai stāsta vai māca un vai vajadzētu ļaut burvei piebāzt bērnam galvu ar saviem stāstiem Vājš kā sievietes burvju spēks, ļauns kā sievietes burvju spēks, viņa simtiem reižu bija dzirdējusi sakām. Un Tenara patiešām bija piere­dzējusi, ka tādām sievietēm kā Sūna vai Efeja burvju spēks dažā ziņā ir vājš un reizēm ari ļauns gan tīši, gan tīrās tumsonības dēļ. Ciematu burves dažkārt pieprata daudzas un dažādas burvības, zināja vārdus un mācēja dziedāt dažas izcilākās dziesmas, bet viņas nekad netika skolotas augstajā maģijas mākslā. Burvju māksla un tās augstākie principi netika mācīti nevienai sievietei. Tas bija vīrieša darbs un vīrieša prasme; maģiju pārvaldīja vīrieši. Neviena sieviete nekad nebija kļuvusi par magu. Kaut gan dažas bija dēvējušas sevi par zintniecēm, viņu spēks bija neizkopts tas bija spēks bez zināšanām, sekls un reizē bīstams.