Tehanu

Tikai tad Tenara pirmoreiz pamanīja, ka pūķim uz muguras ir cilvēks. Tas sēdēja iedobē starp diviem augsta­jiem, zobeniem līdzīgajiem izciļņiem, kuri stiepās pār visu pūķa muguru; iedobe atradās aiz kakla virs pleciem, kur sākās spārni. Cilvēka plaukstas bija iekrampējušās pūķa tumši rūsganajās kakla zvīņās un galva atspiesta pret dzeloņveidīgā izciļņa pamatni, it kā viņš būtu aizmidzis.

—       Ahi eheraihe, Ged! — pūķis teica mazliet skaļāk; garā mute visu laiku šķita itin kā smaidām un atsedza dzeltenīgus zobus Tenaras apakšdelma garumā ar bal­tiem, asiem galiem.

Vīrietis nepakustējās.

Pūķis pagrieza iegareno galvu un atkal paskatījās uz Tenaru.

-   Sobriost, tas sacīja Čukstā, kas izklausījās kā me­tāla šņirksts pret metālu.

Šo Radīšanas valodas vārdu viņa zināja. Ogions viņai bija iemācījis visu, ko viņa šajā valodā gribēja apgūt. Kāp augšā, teica pūķis, kāp augšā! Un Tenara redzēja pakāpienus. Nagotā ķetna, izliektais elkonis, pleca locītava, pirmie spārnu muskuļi: Četri pakāpieni.

Arī Tenara izdvesa: Ha! -, taču viņa nemēģināja smieties, tikai atgūt elpu, kas joprojām strēga kaklā; uz brīdi viņa nolieca galvu, lai apspiestu reibinošo vārgumu. Tad sieviete devās uz priekšu, pagāja garām ķetnām, garajai bezlūpu mutei un garajai, dzeltenajai acij un uz­kāpa pūķim uz pleca. Viņa saņēma vīrieša roku. Viņš nepakustējās, taču noteikti bija dzīvs, jo pūķis viņu bija

atnesis šurp un runājis ar viņu. Nāc! Tenara teica, tad ieskatījās viņa sejā un atsvabināja kreisās rokas krampjaino tvērienu. Nāc, Ged! Iesim!

Viņš mazliet pacēla galvu. Viņa acis bija atvērtas, taču skatiens neredzošs. Tenarai vajadzēja apiet viņam apkārt, saskrambājot kājas pret karsto, zvīņoto pūķa ādu, un atbrīvot labo roku no smailā izciļņa lielā dzeloņa pa­matnē. Cieši satvērusi vīrieti aiz rokām, Tenara pa pusei nēšus, pa pusei vilkšus nonesa viņu lejup pa Četriem dīvai­najiem pakāpieniem līdz zemei.

Geds saņēmās tiktāl, lai spētu turēties pie Tenaras, taču spēka viņam nebija nemaz. Viņš novēlās no pūķa uz klinšainās zemes kā maiss, kas izmests pāri bortam, un palika nekustīgi guļam.

Pūķis pagrieza milzīgo galvu un pēc gluži dzīvnie­ciska paraduma apošņāja guļošo ķermeni.

Tad nezvērs pacēla galvu, un ar žvadzošu, metālisku troksni pa pusei pacēlās arī tā spārni. Lielās ķetnas pavir­zījās tālāk no Geda, tuvāk kraujas malai. Dzeloņu rinda uz kakla sakustējās, pūķis pagrieza galvu atpakaļ un vēl­reiz paskatījās Tenarai tieši sejā; tad atskanēja balss, kas atgādināja cepļa uguns sauso dārdoņu: Thesse Kalessin.

Jūras vējš svilpoja pūķa puspaceltajos spārnos.

— Thesse Tenar, — sieviete skaidrā, drebošā balsī at­bildēja.

Pūķis pievērsa skatienu jūras rietumu pamalei. Me­tāliskajām zvīņām grabot un žvadzot, garais ķermenis izliecās, un nezvērs, spēji izpletis spārnus, pieplaka zemei un palēkdamies uzlidoja no kraujas malas gaisā. Aste, pārslīdēdama klintij, atstāja smilšakmenī nevienādas švīkas. Sarkanie spārni nolaidās, pacēlās, vēlreiz nolai­dās, un Kalesins jau atradās tālu no zemes, lidodams taisnā ceļā uz rietumiem.

Tenara noraudzījās pūķim pakaļ, līdz tas izskatījās mazs kā meža zoss vai kaija. Gaiss visapkārt šķita salts. Pūķa klātbūtnē te bija valdījis speltes karstums, ko iz­staroja tā iekšējā uguns. Tenara nodrebinājās. Viņa apsē­dās uz akmens blakus Gedam un sāka raudāt. Paslēpusi seju rokās, viņa ļāva vaļu skaļiem šņukstiem. Ko lai es tagad daru? sieviete iesaucās. Ko es tagad varu darīt?

Pēc kāda laika Tenara noslaucīja piedurknē acis un degunu, ar abām rokām atglauda matus no sejas un pa­griezās pret blakus guļošo vīrieti. Viņš gulēja uz kailās klints tik nekustīgs un mierīgs, it kā varētu tā gulēt mūžīgi.

Tenara nopūtās. Ja arī viņa neko nespēj palīdzēt, kaut kas tomēr ir jādara.

Panest Gedu viņa nespēs. Jāmeklē palīgi. Tas nozīmē, ka viņš jāatstāj viens. Tenarai šķita, ka vīrietis atrodas pārāk tuvu kraujas malai. Ja viņš mēģinās piecelties, bū­dams vārgs un apdullis, viegli var sekot kritiens. Kā lai aizdabū viņu tālāk? Kad Tenara uzrunāja Gedu un pie­skārās viņam, atbildes nebija nekādas. Tenara saņēma vīrieti zem padusēm un mēģināja vilkt; pašai par pārstei­gumu, tas viņai izdevās kaut ari Geds bija pilnīgi ļen­gans un nekustīgs, viņš šķita viegls. Tenara apņēmīgi aiz­vilka viņu desmit vai piecpadsmit pēdas tālāk no kraujas, kur klints akmens pamatu nomainīja zeme un sausie zāles puduri radīja niecīgu guļvietas ilūziju. Tur viņu vajadzēja atstāt. Tenara nevarēja paskriet, jo kājas viņai ļodzījās un elpa joprojām lauzās no krūtīm elsainos šņukstos. Cik ātri spēdama, viņa aizgāja līdz Ogiona mājai un jau pa gabalu sāka saukt Niedri, Sūnu un Terru.

Meitene parādījās pie slaukšanas nojumes stūra un apstājās, kā vienmēr, paklausīgi atsaukdamās Tenaras saucienam, bet nesteigdamās pretī sveikt nācēju vai sa­ņemt sveicienu.

Terru, skrien uz ciematu un atved kādu palīgā., kādu spēcīgu cilvēku… Uz klints guļ ievainots cilvēks!