Tehanu

Terru nekustējās. Viņa nekad nebija gājusi uz ciematu viena. Svārstīdamās starp vēlēšanos paklausīt un bailēm, viņa stāvēja kā sastingusi. Tenara to redzēja un teica: Vai Sūnas tante ir šeit? Un Niedre? Varbūt pa trim mēs viņu varēsim panest. Tikai ātri, ātri, Terru! —Tenarai šķita, ka Geds, bezpalīdzīgi gulēdams tur ilgāku laiku, noteikti nomirs. Varbūt, kad viņa atgriezīsies, tur neviena vairs nebūs—Geds būs miris, nokritis, pūķu nolaupīts… Notikt var viss! Jāsteidzas, kamēr nav par vēlu! Krams bija miris no triekas, atrazdamies uz lauka, un Tenaras tobrīd nebija tuvumā. Viņš bija nomiris viens. Gane bija atradusi viņu pie vārtiņiem guļam zemē. Ogions bija nomiris, un viņa nebija spējusi to novērst, nebija spējusi palīdzēt viņam atgūt elpu. Geds ir atgriezies mājās nomirt, un tās ir beigas visam, nekas vairs nav palicis, nekas vairs nav darāms, un tomēr kaut kas jādara. Ātri, Terru! Ved šurp vie­nalga, ko!

Viņa grīļīgā gaitā sāka pati iet uz ciemata pusi, bet tad ieraudzīja, ka pār ganībām šurp steidzas vecā Sūna, balstīdamās uz savas resnās vilkābeles nūjas. — Vai tu mani sauci, mīlulīt?

Sūnas klātbūtne Tenarai tūdaļ palīdzēja saņemties. Viņa pamazām atguva elpu un spēju domāt. Sūna netērēja laiku ar jautājumiem, bet, uzzinājusi, ka jāpārvieto neva­rīgs cilvēks, paņēma biezo matraču pārklāju, ko Tenara bija izlikusi vēdināt, un steidzās ar to uz Pārkares klintīm. Par abām viņas uzvēla uz tā Gedu un, vilkdamas smago nastu pa zemi, devās uz mājas pusi; pusceļā viņām pretī atsteidzās Niedre un Terru kopā ar Kripatu. Niedre bija jauna un spēcīga, un ar viņas palīdzību sievietes varēja pacelt pārklāju kā nestuves un aiznest Gedu uz mājām.

Tenara un Terru gulēja vienīgās, garās istabas rietumu sienas nišā. Vēl telpas galā atradās tikai Ogiona matracis, pārklāts ar biezu linu palagu. Uz tā viņas noguldīja vīrieti. Tenara apsedza viņu ar Ogiona segu; Sūna pie gultas murmināja spēka vārdus, bet Niedre un Terru stāvēja un, acis iepletušas, skatījās.

-    Lai viņš tagad guļ, Tenara teica un veda pārējās sievietes uz durvju pusi.

-   Kas viņš tāds ir? jautāja Niedre.

-   Ko viņš darīja uz Pārkares? jautāja Sūna.

-    Tu viņu pazīsti, Sūna. Viņš kādreiz bija Ogiona Aihala māceklis.

Burve papurināja galvu. Tas bija puika no Desmit Alkšņiem, mīlulīt, viņa teica. Tas, kurš tagad ir kļuvis par Roukas arhimagu.

Tenara pamāja ar galvu.

-     Nē, mīlulīt, sacīja Sūna. Izskatās tiešām tāds pats. Bet tas nav viņš. Šis cilvēks nav mags. Pat zintnieks ne.

Niedre aizrautīgi lūkojās te vienā, te otrā sievietē. Viņa maz saprata no tā, ko runā citi cilvēki, bet viņai patika tajos klausīties.

-     Bet es viņu pazīstu, Sūna. Tas ir Zvirbuļvanags! Izrunādama Geda pieņemto vārdu, Tenara juta sevī ie­plūstam mierinošu maigumu un itin kā pirmoreiz īsti nodomāja un aptvēra, ka tas tiešām ir viņš; ka saite, kas viņus saista, stiepjas cauri visiem daudzajiem gadiem, kopš viņa pirmoreiz ieraudzīja šo cilvēku. Tenara acu priekšā redzēja gaismu, kas pirms daudziem gadiem līdzīgi zvaigznei bija iemirdzējusies pazemes tumsā, un gaismas apspīdēto vīrieša seju. Es viņu pazīstu, Sūna. Tenara pasmaidīja, tad smaids kļuva vēl platāks. Viņš bija pir­mais vīrietis, kuru es ieraudzīju, viņa piebilda.

Sūna kaut ko nomurmināja un sakustējās. Viņai ne­patika runāt pretī "kundzei Gohai", taču dzirdētais viņu nemaz nepārliecināja. Ir visādi triki, maskēšanās, pār­vērtības un pārtapšanas, viņa teica. — Labāk uzmanies, mīlulīt! Kā viņš nokļuva tur, kur tu viņu atradi, tur, uz klints? Vai kāds redzēja viņu nākam cauri ciematam?

-Vai tad jūs neviena… neredzējāt…?

Pārējās lūkojās viņā ieplestām acīm. Tenara mēģināja izteikt vārdu "pūķi", bet nevarēja. Lūpas un mēle atteicās veidot šo vārdu. Tomēr vārds radās un izskanēja vienā elpas vilcienā. Kalesinu,viņa teica.

Terru raudzījās Tenarā platām acīm. Šķita, ka no meitenes plūst siltuma vilnis, karstums, it kā viņu būtu pārņēmis drudzis. Meitene neko neteica, bet sakustināja lūpas, it kā atkārtodama dzirdēto vārdu, un drudža kar­stums ieskāva viņu no visām pusēm.

-   Triki! Sūna atkārtoja. Tagad, kad mūsu mags ir miris, triku taisītāji saradīsies no malu malām.

-   Es atbraucu no Atuanas uz Havnoru un no Havnoras uz Gontu kopā ar Zvirbuļvanagu vaļējā laivā, — Tenara neskanīgi teica. Tu viņu redzēji, kad viņš atveda mani šurp, Sūna. Toreiz viņš nebija arhimags. Tomēr bija tas pats, tas pats cilvēks. Vai tādas rētas ir vēl kādam citam pasaulē?

Pēc šāda jautājuma vecā sieviete apklusa un mēģi­nāja sakopot domas. Tad viņa pameta skatienu uz Terru. — Nē, — viņa teica. Bet…

-   Vai tu domā, ka es viņu nepazītu?

Sūna sašķieba muti, sarauca pieri un, skatīdamās sev uz rokām, paberza vienu īkšķi pret otru. Pasaulē ir daudz kā nelāga, kundze, viņa teica. Ir tāds gars, kas var iemājot cilvēka ķermenī, piesavināties viņa izskatu, bet dvēseles vairs nav… tā tiek aprīta…

-Gebets?

Sūna sarāvās, dzirdēdama atskanam šo vārdu. Viņa