Tehanu

Sūnas atbilde bija izvairīga un, kā parasti, sākās ar parunām un miglainiem izteicieniem. Dziļš dziļu pa­zīst, viņa dobji sacīja un piebilda: Kas ir dzimis, tas runās. Tad burve izstāstīja stāstu par skudru, kas pa­cēlusi sīku matiņu no pils grīdas un ar to aiztecējusi uz skudru pūzni, un naktī no skudru pazemes mirdzējusi gaisma, jo mats bijis no izcilā maga Brosta galvas. Bet tikai visgudrie spējuši redzēt mirdzošo skudru pūzni. Ik­dienišķām acīm tas bijis viscaur tumšs.

-   Tātad jāvingrinās gudrībā, — Tenara teica.

Varbūt jā, varbūt nē, pauda Sūnas noslēpumainā

atbilde. Dažiem šī velte ielikta šūpulī, viņa teica. Pat tad, ja viņi to nezina, viņiem tā ir. Un tāpat kā maga mats pazemes alā tā izstaros gaismu.

-   Jā, Tenara piekrita. — To es esmu redzējusi. Viņa rūpīgi sadalīja meldru un nolika sloksnes uz paklāja. I Bet kā tu vari pateikt, ka cilvēks nav burvis?

-    Viņam kaut kā nav, — Sūna teica.. — Viņam nav, mīlulīt. Nav burvja spēka. Redzi, tā. Ja man pierē ir acis, es redzu, ka ari tev ir acis, vai ne? Un, ja tu esi akla, es tāpat to redzu. Un, ja tev būtu tikai viena acs kā tai ma­zajai vai veselas trīs, ari to es varētu redzēt. Bet, ja man pašai nebūtu acu, es neko no tā nezinām, kamēr tu pati nepateiktu. Bet man tās ir. Ēs redzu, es zinu. Trešā acs! — Sūna pieskārās sev pie pieres un skaļi, sausi, klukstoši iesmējās kā vista, kas daudzina izdēto olu. Viņa jutās apmierināta, ka atradusi vārdus, ar kuriem pateikt savu sakāmo. Tenara bija sākusi saprast, ka Sūnas neskaidro, miglaino izteikumu iemesls nereti ir tīrā neprasme ietērpt domas vārdos. Šo sievieti neviens nebija mācījis sakarīgi domāt. Neviens nebija klausījies viņas vārdos. Viss, ko no viņas gaidīja un gribēja, bija tikai nesaprotama, mīklaina murmināšana. Sūna bija burve. Burvei nav nekā kopīga ar skaidru izteikšanos.

-   Saprotu, — Tenara teica. Varbūt uz šo jautājumu tu negribēsi atbildēt: tātad tu paskaties uz cilvēku ar savu trešo aci, ar savu spēku, un redzi vai ari neredzi viņa spēku?

-    Drīzāk es to zinu, Sūna atbildēja. Redzēt nav īstais vārds. Tas nav tā kā redzēt tevi, kā šos meldrus, kā to tur kalnu. Tā ir zināšana. Es zinu, kas ir iekšā tevī, bet nav tajā nabaga tukšgalvē Niedrē. Es zinu, kas ir mūsu mīļajā bērnā, bet nav tur tanī vīrā. Es zinu… Bet tālāk Sūna vairs netika. Viņa brīdi murmināja, tad nospļāvās. Katra ragana, kas ir kaut nieka vērta, zina otru ra­ganu! viņa beidzot noteikti un nepacietīgi pielika punktu.

-   Jūs pazīstat cita citu.

Sūna pamāja ar galvu. Jā, tā tas ir. Tas ir īstais vārds. Pazīstam.

-   Un ari burvis pazītu jūsu spēku un zinātu, ka esat zintnieces…

Bet tagad Sūna greizi smaidīja: grumbu tīklā bija pa­vēries melns smīna caurums.

-  Mīlulīt, viņa teica, vai tu domā vīrieti ar burvja spējām? Kas tādam kopīgs ar mums?

-   Bet Ogions…

-  Ogiona kungs bija labs cilvēks, Sūna bez dzēlības teica.

Brīdi viņas plucināja meldrus klusēdamas.

-   Nesagriez īkšķi, mīlulīt, Sūna brīdināja.

-   Ogions mani mācīja. It kā es nebūtu meitene. It kā es būtu viņa māceklis tāpat kā Zvirbuļvanags. Viņš man mācīja Radīšanas valodu, Sūna. Ko vien es jautāju, viņš man paskaidroja.

-   Otra tāda nav.

-    Es pati biju tā, kas nevēlējās mācīties. Es aizgāju no viņa. Nospriedu: kam man viņa gudrību grāmatas? Kāds man no tām labums? Es gribēju dzīvot, gribēju vīru, gribēju bērnus, gribēju pati savu dzīvi.

Veikli un rūpīgi viņa ar nagu šķēla meldru stiebrus.

-   Un es to dabūju, viņa piebilda.

-    Saņem labajā rokā un met nost ar kreiso, burve pamācīja. Jā, mīļā kundze, kas to var pateikt? Kas to var pateikt? Gribēdama vīrieti, es esmu vairākkārt iekū­lusies nelāga ķibelēs. Bet precēties gan nekad neesmu domājusi. Nē, nē! Tas nebija priekš manis.

-   Kāpēc ne? Tenara noprasīja.

Sūna pārsteigta atjautāja: Bet kurš vīrietis tad gribētu precēt raganu? Un pēc tam, sāniski maldama apakšžokli kā aita, kas pārbīda gremokli, viņa piemetināja: Un kura ragana gribētu precēt vīrieti? Viņas turpināja plēst meldrus.

-    Kas tad vīriešiem vainas? Tenara piesardzīgi pa­vaicāja.

Tikpat piesardzīgi un klusinātā balsī Sūna atbildēja: Es nezinu, mīlulīt. Esmu par to domājusi. Bieži esmu domājusi. Pats labākais, ko varu pateikt, ir, redz, kas: vīrietis savā ādā ir tikpat kā rieksts savā čaulā. Viņa pacēla garos, izliektos, slapjos pirkstus tā, it kā turētu tajos valriekstu. Tā čaula ir cieta un stipra, un viscaur pilna ar viņu. Pilna ar lielisku vīrieša gaļu, ar vīrieša esību. Un tas ir viss. Tas ir viss, kas tur ir. Iekšpusē ir vienīgi viņš un cita nekā.

Brīdi saspringti domājusi, Tenara vaicāja: Bet ja viņš ir burvis?

Tad iekšpusē ir tikai viņa spēks. Saproti, spēks tas ir viņš pats. Tā tas ar viņiem ir. Un tas ir viss. Kad spēks izbeidzas, viņa vairs nav. Čaula paliek tukša. Saspiedusi neredzamo valriekstu, viņa aizsvieda Čaumalas prom. Nekā vairs nav.

-   Bet kā ir ar sievieti?