Tehanu

pamāja ar galvu. Cilvēki stāsta, ka mags Zvirbulvanags reiz esot atbraucis šurp sen, sen, pirms tam, kad viņš atveda tevi. Un reizē ar viņu ieradusies kaut kāda tum­sības būtne, kas viņam sekojusi. Varbūt tā vēl aizvien seko. Varbūt…

-   Pūķis, kurš viņu atnesa, Tenara teica, nosauca viņu īstajā vārdā. Un es zinu to vārdu. — Viņas balsī ieska­nējās dusmas par burves ietiepīgajām aizdomām.

Sūna stāvēja klusēdama. Klusums bija iedarbīgāks līdzeklis nekā vārdi.

-   Varbūt ēna, kas viņu apņem, ir nāve, Tenara teica. Varbūt viņš mirst. Es nezinu. Ja Ogions…

Iedomājoties Ogionu, viņas acis atkal pieplūda asa­rām: Geds atgriezies pārāk vēlu. Norijusi asaru kamolu, viņa devās pie malkas kastes, lai saplēstu skalus iekuram. Viņa iedeva Terru katliņu, lai meitene to piepildītu, un uzrunādama pieskārās viņas sejai. Nelīdzenās, rupjās rētas bija karstas, taču drudža meitenei nebija. Tenara notupusies sāka kurt uguni. Kādam šajā varenajā saim­niecībā burve, atraitne, kroplīte un vientiese ir jādara tas, kas darāms, un nedrīkst biedēt meiteni ar raudāšanu. Taču pūķis ir projām, un vai tagad atliek gaidīt ierodamies vairs tikai nāvi?

5. Atveseļošanās

Viņš gulēja kā miris un tomēr nebija miris. Kur viņš bijis? Kam izgājis cauri? Tovakar uguns gaismā Tenara novilka viņam notraipītās, noplīsušās, no sviedriem stīvās drēbes. Viņa nomazgāja Gedu un noguldīja kailu starp linu palagu un mīksto, biezo kazvilnas segu. Kaut gan Geds bija augumā neliels, vidēju miesas būvi, agrāk viņš tomēr bija samērīgs un spēkpilns; tagad viņš izskatījās noliesējis, izdilis līdz kaulam, vārgs un bezspēcīgs. Pat rētas, kas izvagoja plecu un kreiso sejas pusi no deniņiem līdz apakšžoklim, šķita sarāvušās un tādas kā sudrabotas. Un viņa mati bija sirmi.

Es esmu pagurusi no sērošanas, Tenara nodomāja. Pagurusi no sērošanas, pagurusi no bēdām. Es nesērošu viņa dēļ! Vai tad viņš neieradās pie manis uz pūka mu­guras?

Reiz es gribēju viņu nogalināt, sieviete atcerējās. Ta­gad likšu viņam dzīvot, ja vien spēšu. Tad viņa palūkojās uz Gedu ar izaicinājumu un bez žēluma acīs.

Kurš no mums kuru izglāba no Labirinta, Ged?

Viņš gulēja, neko nedzirdēdams un nekustēdamies. Tenara jutās ļoti nogurusi. Viņa nomazgājās ūdenī, ko bija uzsildījusi Gedam, un ielīda gultā blakus mazajam, siltajam maigajam klusumam aizmigušajai Terru.

Miegā viņai pavērās liels, vējains plašums rožaini zeltainā dūmakā. Viņa lidoja. Viņas balss sauca: Kalesin! Un no gaismas dzīlēm viņai atsaucās cita balss.

Kad Tenara pamodās, laukos un uz mājas jumta Či­vināja putni. Piecēlusies sēdus, viņa rietumpuses zemā loga nelīdzenajā rūtī ieraudzīja rīta gaismu. Viņā bija uzdīdzis vai atplaiksnījis kaut kas agrāk nebijis, kaut kas jauns, taču pārāk sīks, lai to pētītu vai par to domātu. Terru joprojām gulēja aizmigusi. Tenara sēdēja viņai blakus, raudzīdamās pa mazo lodziņu mākoņos un saulē un do­mādama par savu meitu Ābeli, cenzdamās atcerēties viņu kā mazu bērnu. Atmiņā atausa tikai neskaidrs tēls, kas pazuda, līdzko viņa mēģināja tajā ieskatīties ciešāk, mazs, tukls augumiņš, kas kratās smieklos, mīkstas, plīvojošas matu cirtas… Un otrais bērns, kurš salīdzinā­jumā ar tēvu Kramu pa jokam tika nosaukts par Zvirgzdu… Tenara nezināja viņa īsto vārdu. Zvirgzds bērnībā bija tikpat slimīgs, cik Ābele veselīga. Viņš bija piedzimis pārāk agri, bijis pārāk sīks un divu mēnešu vecumā gan­drīz nomiris no krupa; nākamie divi gadi bija pagājuši, gluži kā aprūpējot vārgu zvirbulēnu, par kuru nekad nevar zināt, vai no rīta tas vēl būs dzīvs. Taču zēns turējās, un mazā dzirkstele neapdzisa. Augdams lielāks, viņš izvei­dojās par sīkstu puisi un vienmēr bija kustīgs un nemiera pilns; saimniecībā no viņa nebija nekāda labuma, sa­skarsmē ar dzīvniekiem, augiem un cilvēkiem viņam trūka pacietības; vārdus viņš lietoja tikai vajadzības pēc un nekad tos netērēja priekam, savstarpējai mīlestībai vai zināšanu apmaiņai.