Tehanu

-   Ā, mīlulīt, sieviete ir pavisam kas cits. Kurš var pateikt, kur sieviete sākas un kur viņa beidzas? Paklau­sies, kundze, man ir saknes, man ir saknes, kas dziļākas nekā šī sala. Dziļākas nekā jūra, vecākas nekā salu pie­dzimšana. Es eju atpakaļ tumsā. Sūnas acis sarkanajos ielokos spīdēja ar dīvainu spožumu, un viņas balss dziedāja kā mūzikas instruments. Es eju atpakaļ tumsā! Es biju jau tad, kad nebija dzimis mēness. Neviens nezina, neviens nezina, neviens nevar pasacīt, kas ir sieviete, kas ir sieviete ar spēku, kas ir sievietes spēks dziļāks par koku saknēm, dziļāks par salu saknēm, senāks par Radīšanu, vecāks par mēnesi. Kurš uzdrīkstas iztaujāt tumsu? Kurš vaicās tumsai tās vārdu?

Vecā sieviete šūpojās un runāja dziedošā balsī, savu mīklaino vārdu pārņemta, bet Tenara sēdēja, taisni izslējusies, un ar īkšķa nagu šķēla meldru stiebrus.

-   Es to darīšu, viņa teica. Pārplēsusi vēl vienu meldru, viņa piebilda:

-   Es pietiekami ilgi esmu dzīvojusi tumsā.

Laiku pa laikam Tenara iegāja istabā paskatīties, vai Zvirbuļvanags joprojām guļ. Tagad viņa to darīja vēlreiz. Atgriezusies un atkal apsēdusies blakus SGnai, viņa vairs negribēja atsākt pārtraukto sarunu, jo vecā burve izska­tījās saīgusi un drūma. Tāpēc Tenara teica: Kad es šorīt pamodos, man bija tāda sajūta, ka pūl citāds vējš. Kaut kāda pārmaiņa. Varbūt vienkārši laika maiņa. Vai tu ar! to jūti?

Taču Sūna neatbildēja nejā, ne nē. Te, uz Pārkares, pūš daudzi vēji gan labi, gan ļauni. Daži nes mākoņus,

citi skaidru laiku, un vēl citi nes vēstis tiem, kuri spēj dzirdēt, bet tie, kuri neklausās, tie nedzirdēs. Ko es varu zināt es, veca sieva bez magu skolām, bez grāmatu gudrībām? Visa mana skola ir iekšā zemē, tumšajā zemē. Zem viņu kājām, zem lepno kājām. Zem viņu kājām, lepno valdnieku un magu kājām. Kāpēc lai viņi, skolotie, skatītos lejup? Ko var zināt viena veca ciemata burve?

Viņa būtu baisa ienaidniece, nodomāja Tenara, un grūti sasniedzams draugs.

-  Tant, viņa teica, paņemdama nākamo meldru, es uzaugu sieviešu vidū. Tikai starp sievietēm Kargadiešu zemē, tālu austrumos, Atuanā. Kad biju pavisam maziņa, mani aizveda projām no ģimenes, lai tuksnesīgā vietā audzinātu par priesterieni. Es nezinu, kā to vietu sauc, jo mēs savā valodā to saucām tikai par Vietu. Tā bija vienīgā vieta, ko es pazinu. To apsargāja daži kareivji, taču viņi nedrīkstēja nākt mūru iekšpusē. Un mēs nedrīkstējām iziet ārpus mūriem To varēja tikai lielākā barā, sievietes un meitenes, kuras apsargāja einuhi, un tādās reizēs vīrieši tika turēti pa gabalu.

-    Kā tu teici, kas apsargāja?

-   Einuhi. Tenara bija nedomādama lietojusi karga­diešu vārdu. Kastrēti vīrieši, viņa piebilda.

Burve raudzījās ieplestām acīm, tad izmeta: Tsekh! un izdarīja kustību, kas atvaira ļaunumu. Ar sūcošu kus­tību viņa ievilka mutē lūpas. Vecā sieva bija pārāk sa­triekta, lai paustu savas dusmas.

-    Viens no viņiem man tur bija gandrīz vai mātes vietā… Bet saproti, tant, līdz pat pieaugušas sievietes vecumam es nebiju redzējusi nevienu vīrieti. Tikai meitenes un sievietes. Un tomēr es nezināju, kas ir sie­vietes, tāpēc ka citu neko nebiju pazinusi. Tāpat kā vīrieši, kuri dzīvo starp vīriešiem, jūrniekiem, kareivjiem, tāpat kā Roukas magi vai viņi zina, kas ir vīrieši? Kā vini to var zināt, ja nekad nesarunājas ar sievietēm?

-    Vai viņus paņem un apstrādā kā aunus un āžus? g Sūna jautāja. Kā lopus, ar rūnāmo nazi?

Šausmas, pretīgums un reizē tāda kā atriebības at­blāzma bija ņēmusi virsroku gan pār viņas dusmām, gan pār sapratu. Sūna vairs negribēja turpināt citu tematu, bet sliecās runāt tikai par einuhiem.

Tenara viņai neko daudz nevarēja pastāstīt. Viņa ap­tvēra, ka nekad nav par to domājusi. Kad viņa bija mei­tene un dzīvoja Atuanā, tur bija kastrēti vīrieši; viens no tiem bija viņu sirsnīgi mīlējis, un ari viņa to bija mīlējusi, bet beigās nogalinājusi, lai no tā aizbēgtu. Pēc tam viņa bija atbraukusi uz Arhipelāgu, kur einuhu nebija, un viņa tos bija aizmirsusi, ļāvusi tiem nogrimt tumsā līdz ar Manana nedzīvajām miesām.

—        Man šķiet, Tenara teica, mēģinādama apmierināt Sūnas ziņkāri, ka viņi paņem jaunus zēnus un… Bet tad sieviete apklusa, un viņas rokas pārtrauca darboties.

—        Tā kā Terru, pēc ilgāka klusuma brīža viņa teica. — Kam vajadzīgs bērns? Kam tas noderīgs? Izmantošanai. Izvarošanai, kastrēšanai… Paklausies, Sūna! Tā viņi darīja, kad es dzīvoju tumšajās vietās. Un, kad es atbraucu šurp, man šķita, ka esmu iznākusi gaismā. Es iemācījos īstos vārdus. Un man bija savs vīrietis, es dzemdēju bēr­nus, es dzīvoju labi. Atklātā dienasgaismā. Un atklātā dienasgaismā viņi atkal izdarīja to pašu bērnam. Pļavā pie upes. Pie upes no avotiem, kuros Ogions deva manai meitai vārdu. Saules gaismā. Es cenšos izprast, kur varu dzīvot, Sūna! Vai tu saproti, ko es domāju? Vai saproti, ko gribu sacīt?

-    Ko nu, vecā sieviete novilka un pēc brīža pie­bilda:Mīlulīt, ļaunuma ir tik daudz, ka nevajag meklēt