Tehanu

Drīz Geds jautāja par Ogionu. Tenara ar bailēm bija gaidījusi šo jautājumu. Viņa bija mēģinājusi sev iestāstīt un gandrīz jau noticējusi, ka viņš to nejautās, ka viņš zinās tāpat kā visi magi pat Gontas ostas un Re Albi burvji taču bija zinājuši, ka Ogions miris. Bet ceturtās dienas rītā, kad Tenara piegāja pie Geda, viņš gulēja nomodā un. pacēlis skatienu pret sievieti, teica: -Šis ir Ogiona mājas.

-   Aihala mājas, Tenara teica, pūlēdamās runāt nepiespiesti, kaut gan viņai nebija viegli izrunāt maga isto vārdu. Viņa nezināja, vai Gedam šis vārds bijis zināms. Droši vien jā. Vai nu Ogions to pateicis, vai ari teikt nav bijis vajadzības.

Kādu bridi Geds neko neizrādīja un pēc tam neiz­teiksmīgi sacīja: Tātad viņš ir miris.

-   Pirms desmit dienām.

Geds gulēja, lūkodamies tukšumā un it kā saspringti kaut ko domādams, cenzdamies izdibināt.

-   Kad es ierados šeit?

Tenarai vajadzēja pieliekties Gedam tuvu klāt, lai sa­prastu viņa vārdus.

-   Vakarā pirms četrām dienām.

-   Kalnos neviena cita nebija, Geds teica. Tad viņa augums sarāvās un nodrebēja kā sāpēs vai mokošās sāpju atmiņās. Saraucis pieri, viņš aizvēra acis un dziļi ievilka elpu.

Geda spēkiem pamazām atgriežoties, šī sarauktā piere, aizturētā elpa un sažņaugtās plaukstas Tenarai kļu­va pazīstamas. Viņā atgriezās spēks, taču atvieglojums un veselība ne.

Kādā vasaras pēcpusdienā Geds sēdēja saulē uz mājas sliekšņa. Tas bija pats tālākais ceļš, ko viņš līdz šim bija nostaigājis no savas guļvietas. Viņš sēdēja uz sliekšņa, lūkodamies dienasgaismā, un Tenara, nākdama gar mājas stūri no sakņu dārza, uzmanīgi paraudzījās vinā. Geds joprojām izskatījās pelnu pelēks un atgādināja ēnu. Iemesls bija ne tikai sirmie mati, bet kāda netverama atšķirība kaulos un ādā, un pašlaik no viņa gandrīz nekas cits nebija adicis. Viņa acīs nebija spožuma. Tomēr šī

ēna, šis pelnu krasas cilvēks bija tas pats, kura seju Tenara pirmoreiz bija ieraudzījusi viņa paša spēka apmirdzētu spēcīgu seju ar ērgļa degunu un glīti veidotu muti, skaista vīrieša seju. Geds vienmēr ir bijis lepns un skaists vīrietis.

Tenara piegāja viņam tuvāk.

-   Saulesgaisma tev ir ļoti vajadzīga, viņa teica, un Geds pamāja ar galvu, bet vasaras siltuma ieskautās plaukstas bija cieši sažņaugtas dūrēs.

Geds Tenaras klātbūtnē bija tik kluss, ka viņa no­domāja: varbūt es viņam traucēju. Varbūt viņš nespēj iztu­rēties pret mani tik brīvi kā agrāk. Tagad taču viņš ir arhimags… to Tenara ik pa brīdim aizmirsa. Un pagājuši jau divdesmit pieci gadi, kopš viņi gāja pa Atuanas kal­niem un "Tālredzē" brauca pār jūru uz austrumu salām.

-   Kur ir "Tālredze"? Tenara pēkšņi jautāja, pati pār­steigta par šo domu, un tad norāja sevi: kādas muļķības! Pagājis tik daudz gadu, un tagad viņš ir arhimags kam viņam tagad tāda maza laiviņa?

-   Selidorā, Geds atbildēja, un saspringtajā, neiz­dibināmajā sejā jautās dziļas bēdas.

Sensenos laikos, tik senos kā mūžība, tāltālā zemē, tik tālu kā Selidora…

-   Vistālākajā salā, Tenara teica, un tas skanēja kā jautājums.

-   Vistālākajos rietumos, viņš sacīja.

Viņi sēdēja pie galda, nupat paēduši vakariņas. Terru bija izgājusi ārā spēlēties.

-   Tātad tu atlidoji Kalesina mugurā no Selidoras?

Kad viņa izrunāja pūķa vārdu, tas atkal izskanēja it

kā pats no sevis, pakļaudams viņas lūpu kustības un balsi savam mērķim un likdams viņas elpai dvašot karstumu.

Izdzirdis šo vārdu, Geds paskatījās uz Tenaru, un šis viens spējais skatiens lika viņai aptvert, ka parasti Geds

vispār neskatās viņai acīs. Viņš pamāja ar galvu. Tad, itin kā saņemdamies, viņš godīgi izlaboja savu atbildi: No Selidoras līdz Roukai. Un pēc tam no Roukas līdz Gontai.

Tūkstoš jūdžu? Desmittūkstoš jūdžu? Tenarai nebija ne jausmas. Havnoras dārgumu glabātavās viņa bija re­dzējusi lielas kartes, bet neviens nebija mācījis viņai skait­ļus un attālumus. Tāltālā zemē, tik tālu kā Selidora… Un vai pūķa lidojumu vispār var skaitīt jūdzēs?

-   Ged, Tenara teica, uzrunādama viņu īstajā vārdā, jo neviena cita tuvumā nebija, es zinu, ka tu esi pārcietis lielas mokas un briesmas. Un varbūt tu man to negribi, nevari vai nedrīksti stāstīt… bet, ja es zinātu, ja kaut ko par to visu zinātu, varbūt es tev labāk varētu palīdzēt. Es to vēlētos. Un drīz viņi brauks šurp no Roukas tev pakaļ, sūtīs kuģi pēc sava arhimaga, kas zina, varbūt pat sūtīs tev pakaļ pūķi! Un tu atkal aizceļosi. Un mēs neko nebū­sim izrunājuši. — To teikdama, viņa sažņaudza plaukstas dūrēs, jo juta, cik neīsts ir viņas tonis un vārdi. Jokot par pūķi… gausties kā pieviltai sievai!

Geds sadrūmis un iecietīgs lūkojās lejup uz galdu kā zemnieks, kurš tīrumā pavadījis smagu dienu un mājās spiests uzklausīt sīkmanīgus pārmetumus.

—        Es domāju, ka no Roukas neviens nebrauks šurp, viņš teica, un šie vārdi viņam prasīja tādu piepūli, ka pēc tiem krietnu bridi valdīja klusums. Dod man laiku!

Tenara nodomāja, ka vairāk neko viņš neteiks, un atbildēja: Jā, protams… Piedod! Viņa piecēlās un gra­sījās novākt galdu, bet tad Geds, joprojām raudzīdamies lejup, neskaidri piebilda: Laika man tagad ir diezgan.