Tehanu

-   Vai viņa ir tava meita? Geds jautāja Tenarai. Līdz šim viņš par Terru nebija teicis ne vārda, un Tenara šajā brīdī spēja iedomāties vienīgi to, ka vīrieši ir ļoti sa­vādi.

-   Nē, un mazmeita arī ne. Bet viņa ir mans bērns, sieviete atbildēja. Kas liek viņai atkal izturēties pret šo ' cilvēku zobgalīgi, ar ironiju?

Geds izgāja pa vārtiņiem, un tieši tajā brīdī Kripata drāzās viņiem pretī kā brūni balta zibens Šautra; labu gabalu aiz muguras viņai sekoja Terru.

-  Hei! Geds piepeši iesaucās un ar lēcienu aizšķēr­soja kazai ceļu, tā ka tā metās uz atvērtajiem vārtiņiem un ieskrēja tieši Tenarai rokās. Tenarai izdevās satvert Kripatas kakla siksnu. Kaza tūdaļ kļuva rātna un paklau­sīga kā jērs un palika stāvam, ar vienu dzelteno aci skatīdamās uz Tenaru, ar otru uz sīpolu dobēm.

-   Ārā! Tenara uzsauca, izveda kazu no vilinošās vietas un aizvilka uz akmeņainajām ganībām, kur tai pie­nācās būt.

Geds bija apsēdies zemē, tikpat aizelsies kā Terru vai pat vēl vairāk, jo viņš smagi dvesa un izskatījās apdullis, taču tagad vismaz nebija asaru. Lai nu vēl saka: kur kaza, tur nelaime!

-   Niedrei nevajadzēja likt tev pieskatīt Kripatu, Tenara sacīja satrauktajai Terru. Kripatu nevar novaldīt neviens. Ja viņa atkal izlaužas no aploka, pasaki Niedrei un neuztraucies. Norunāts?

Terru pamāja ar galvu. Viņa lūkojās uz Gedu. Meitene reti skatījās uz cilvēkiem; it sevišķi vīriešiem viņa nemēdza veltīt vairāk par acumirkļa skatienu, taču pašlaik viņa lūkojās Gedā cieši un neatlaidīgi, piešķiebusi galvu kā zvirbulēns. Vai kaut kur dzimst varonis?

6. Pasliktināšanās

Kopš saulgriežiem bija pagājis jau krietni vairāk par mēnesi, bet vakari pret rietumiem vērstajā Pārkarē jo­projām bija gari. Terru bija vēlu pārnākusi no zālīšu vākšanas pastaigas kopā ar Sūnas tanti, pastaiga bija ilgusi visu dienu, un meitene bija pārāk nogurusi, lai ēstu vakariņas. Tenara aizveda Terru gulēt un kādu laiku dziedādama auklēja viņu. Kad meitene bija pārguruši, viņa nespēja aizmigt, bet gulēja, savilkusies čokurā ka paralizēts dzīvnieks, stīvi raudzīdamās savās haluci­nācijās, līdz viņu pārņēma murgi un, nevienam neaiz­sniedzama, viņa mētājās kaut kur starp miega un nomoda stāvokli. Tenara bija atklājusi, ka spēj to novērst ar auklē­šanu un dziedāšanu. Kad viņa bija nodziedājuši visas dziesmas, kuras bija iemācījusies, būdama Vidusielejas zemnieka sieva, viņa uzsāka kargadiešu nebeidzamās, monotonās meldijas, kuras atcerējās no savas prieste­rienes bērnības Atuanas kapenēs, un iemidzināja Terru ar rāmi vienmuļajām upurēšanas gaudām, kas bija skanē­jušas Bezvārda gariem un Tukšajam tronim vietām, ko sen jau sedza zemestrīces smilšu un drupu kārta. Viņa nejuta šajās dziesmās nekādu citu spēku kā vienīgi dzies­mas spēku, un viņai patika dziedāt savā dzimtajā valodā, kaut arī viņa nezināja, kādas dziesmas Atuanā māte mēdz dziedāt bērnam un kādas dziesmas māte dziedājusi viņai pašai.

Beidzot Terru gulēja ciešā miegā. Tenara pārcēla viņu no klēpja uz guļvietu un bridi pagaidīja, lai pārliecinātos, ka meitene nav pamodusies. Tad, aplaidusi istabai skatienu un pārliecinājusies, ka ir viena, viņa ar tādu kā vainīgu steigu, tomēr ar svinīgu pacilātību un prieku uz­lika savu šauro, balto plaukstu uz tās Terru sejas puses, kurā aci un vaigu bija aprijusi uguns, atstādama ne­līdzenu, bālganu rētu. Zem viņas pieskāriena viss pa­zuda. Meitenes apaļā, maigā, aizmigusi sejiņa bija vesela un neskarta. Šķita, ka Tenaras pieskāriens atjauno pa­tiesību.

Viegli un negribīgi Tenara atvilka plaukstu un atkal ieraudzīja nedziedināmo zaudējumu, kas nekad vairs nebūs atgūstams.

Noliekusies viņa noskūpstīja rētu, klusi piecēlās un izgāja no mājas.

Saule rietēja, plašas, pērļainas dūmakas ieskauta. Tu­vumā neviena neredzēja. Zvirbuļvanags droši vien bija aizgājis uz mežu. Viņš bija pasācis iet uz Ogiona kapvietu un klusumā zem dižskābarža pavadīja daudzas stundas; spēkiem atjaunojoties, viņš sāka klejot arī pa Ogiona iemīļotajām meža takām. Ēdiens viņu acīmredzami nevilināja; Tenarai ikreiz vajadzēja pierunāt viņu ēst. No sabiedrības viņš vairījās un centās vienmēr būt viens. Terru viņam labprāt būtu visur gājusi līdzi, un, tā kā viņa vienmēr bija ļoti klusa, tas nebūtu traucējums, tomēr viņš drīz kļuva nemierīgs un raidīja meiteni mājās, lai tālāk ietu viens kurp, to Tenara nezināja. Mājās viņš atgriezās vēlu, tūlīt likās gulēt un no rīta, kad Tenara ar Terru modās, nereti atkal bija jau pazudis. Tenara mēdza atstāt viņam maizi un gaļu līdzņemšanai.

Tagad viņa redzēja Gedu nākam šurp pa pļavas taku, kura Ogiona pēdējā pastaigā, kad viņa balstīja veco vīru bija likusies tik gara un cieta. Viņš nāca stingrā soli, dzidrā gaisa ieskauts, zālei viļņojot vējā gar kājām, ieslēdzies savās nepieejamajās bēdās, ciets kā akmens.

—     Vai tu tagad būsi mājas tuvumā? Tenara viņam pa gabalu vaicāja. Terru ir aizmigusi. Es gribu drusku pastai­gāties.