Tehanu

Tenaras dusmas uz Gedu, viņas nesaprātīgo Geda vārdu noliegumu izraisīja vilšanās. Kaut gan Cielava neskai­tāmas reizes bija atkārtojusi, ka tur neko nevar līdzēt, viņa klusībā tomēr bija cerējusi, ka Tenara varbūt sa­dziedēs meitenes apdegumus, un, par spīti savam ap­galvojumam, ka to nebūtu spējis pat Ogions, Tenara bija cerējusi, ka Geds varēs izdziedināt Terru uzlikt roku viņas rētām, lai apdegušās vietas kļūtu veselas, aklā acs atgūtu redzi, kroplā roka atjaunotos agrākajā izskatā un izpostītā dzīve kļūtu neskarta.

"Zinādama, kāda būs viņas dzīve…"

Novērstas sejas, žesti, kas atvaira ļaunumu, šausmas un ziņkāre, šķebīgs žēlums un slepeni draudi, jo ļaunums dzemdē ļaunumu… Nekad viņa nepazīs vīrieša rokas. Neviens viņu neturēs apskautu. Neviens cits, tikai Tenara. Ai, Gedam taisnība, meitenei vajadzēja nomirt, vajadzēja būt mirušai. Tenarai, Cielavai un Efejai, uzmācīgajām, mīkstsirdīgajām, nežēlīgajām sievām, vajadzēja ļaut viņai doties uz sauso zemi. Viņam taisnība, viņam vienmēr ir taisnība. Bet tad iznāk, ka vīrieši, kuri šo bērnu izmantoja savām vajadzībām un iegribām, un sieviete, kas ļāva viņu izmantot, tie rīkojušies pilnīgi pareizi, piekaudami viņu līdz nemaņai un iegrūzdami ugunī sadegt un nomirt Tikai viņi nebija padarījuši visu līdz galam. Viņiem bija pietrūcis dūšas, un viņi bija atstājuši meitenē kādu nieku dzīvības. Tas bija nepareizi. Un nepareizi bija ari viss, ko darījusi viņa, Tenara. Būdama bērns, viņa bija atdota tumsas spēkiem; tie viņu bija aprijuši, un viņa bija ļāvusi sevi aprit. Vai viņa iedomājās, ka, aizbraukdama pār jūrām, iemācīdamās citas valodas, kļūdama kāda vīrieša sieva un bērnu māte, vienkārši dzīvodama savu dzīvi, viņa spēs kļūt par kaut ko citu un vairs nebūs tā pati, kas ir, šo spēku kalpone, ēsma, īpašums, ko tie izmanto savām vajadzībām un iegribām? Pati būdama iznīcināta, viņa piesaistījusi sev otru iznīcināto kā daļu no savas iznīcības, sevis apsēstā ļaunuma iemiesojumu.

Meitenes mati bija smalki, silti, smaržīgi. Viņa gulēja saritinājusies Tenaras apskāviena siltumā un sapņoja. Kā viņas esamība var būt nevēlama? Jā, viņai nodarīts pāri, nodarīts tas, kas nav atdarāms, bet viņa pati tāpēc nav nevēlama! Nav zudusi, nav zudusi, nav zudusi! Turēdama meiteni apskāvienā, Tenara ļāvās mieram un saviem gaismas sapņiem, mirdzošā gaisa plašumiem, un domāja par pūķa vārdu, zvaigznes vārdu, Gulbja Sirdi, Bultu, Tehanu.

Tenara sukāja melno kazu, vākdama smalko pūkvilnu, lai varētu savērpt un aiznest audējai noaust zīdaino Gontas salas "mīkstvilnas" audumu. Vecā, melnā kaza bija sukāta neskaitāmas reizes, un tai patika šī norise, šī ļaušanās un piekļaušanās stiep]otās sukas vilcieniem. Izsukātie pelēcīgi melnie kamoli pārauga mīkstā, netīrā mākonī, kuru Tenara beidzot iemīcīja savā pītajā somā; par pateicību izvilkusi no kazas ausu pinkām vairākas dadžu pogaļas, viņa draudzīgi paplikšķināja pa mucai līdzīgo sānu. Bē! kaza atbildēja un aiztipināja prom. Tenara izgāja no iežogotā aploka un apstājās mājas priekā pārlaizdama skatienu pļavai, lai redzētu, vai Terru joprojām rotaļājas turpat.

Sūna bija mācījusi meitenei darināt groziņus no zāļu stiebriem, un, par spīti kroplās rokas neveiklībai, Tenu bija sākusi apgūt šo prasmi. Meitene sēdēja pļavas zāle ar pinumu klēpī, taču nestrādāja. Viņa vēroja Zvirbuļvanagu.

Viņš stāvēja krietnu gabalu tālāk, tuvu pie klints kraujas. Viņš bija pagriezis muguru un nezināja, ka viņu kāds vēro, jo pats viņš vēroja putnu jaunu lauka piekūnu, un putns savukārt vēroja sīku laupījumu, ko bija pamanījis zālē. Piekūns tupēja, vēcinādams spārnus, gribēdams iztramdīt noskatīto peli, iztrūcināt to skrējie­nam uz alu. Vīrietis stāvēja tikpat saspringts, tikpat alkains un cieši raudzījās uz putnu. Lēnām viņš pacēla labo plaukstu elkoņa augstumā un, šķiet, mēģināja runāt, kaut gan vējš nesa prom viņa vārdus. Piekūns pagriezās, izkliedza savu spalgo, ķērcošo, dedzīgo saucienu, uz­šāvās gaisā un aizlidoja uz mežu pusi.