Tehanu

Droši vien aitu pircējs runāja, lai novērstu viņas do­mas no kazu cenas, un viltīgais skatiens viņa acīs tāds varbūt bija vienmēr. Taču Havnoras Lielā osta reti tirgojās ar Gontu ar nabadzīgu un nomaļu salu, kura bija pa­zīstama vienīgi ar burvjiem, pirātiem un kazām, un vārdos "lielais kuģis" kaut kas Tenaru satrauca un darīja nemie­rīgu, kaut ari viņa nezināja, kāpēc.

-    Šie esot teikuši, ka Havnorā tagad ir karalis, aitu pircējs turpināja, uzmezdams Tenarai iesāņus skatienu.

-   Tas droši vien ir labi, sacīja Tenara.

Taunsends pamāja ar galvu. Varbūt apturēs tos sveš­zemju ieklīdeņus.

Tenara pieklājības pēc piekrītoši pamāja.

Bet varbūt daži tur, ostā, nebūs apmierināti. Taun­sends domāja Gontas pirātu kapteiņus, kuru vara ziemeļ­austrumu jūrās pēdējos gados bija tā nostiprinājusies, ka daudzi agrākie tirdzniecības ceļi ar Arhipelāga centrā­lajām salām bija izputināti un pamesti; tas dzina trūkumā visus Gontas iedzīvotājus, vienīgi pašus pirātus ne, tomēr vairumam gontiešu šis apstāklis netraucēja uzlūkot

pirātus par varoņiem. Varbūt ari Tenaras dēls kalpoja uz pirātu kuģa. Un tādējādi droši vien atradās lielākā drošībā nekā jūrasbraucēji tirgoņu kuģos. Labāk būt par haizivi nekā par siļķi, viņi mēdza sacīt.

Vienmēr atradīsies tādi, kas nekad nav apmieri­nāti, Tenara atbildēja, mehāniski ievērodama sarunas noteikumus, tomēr nepacietība lika viņai celties un pie­bilst: Es parādīšu tev kazas. Varēsi apskatīties. Es vēl nezinu, vai pārdosim visas vai tikai kādu. Aizvedusi vīrieti līdz aploka vārtiem, viņa to atstāja. Tenarai Taunsends nepatika. Tā nebija viņa vaina, ka viņš reiz var­būt divreiz bija atnesis Tenarai sliktas vēstis, bet viņam bija glūnīgas acis, un Tenarai nepatika viņa sabiedrība. Viņa nepārdos šim cilvēkam Ogiona kazas. Pat Kripatu ne.

Kad viņš bija aizgājis tukšā, Tenara jutās neomulīgi. Viņa bija teikusi: "Es nezinu, vai mēs pārdosim," un muļķīgi bija sacīt "mēs", nevis "es", jo viņš nebija ieteicis aprunāties ar Zvirbuļvanagu un nebija viņu pat piemi­nējis, kā parasti mēdz darīt vīrietis, kaulēdamies ar sie­vieti, it īpaši tad, ja viņa atraida piedāvājumu.

Tenara nezināja, ko ciematnieki domā par Zvirbuļ­vanagu un par viņa klātesamību un neesamību ciematā. Ogions, kaut ari savrupnieks un klusētājs, un pat tāds, kas mazliet izraisīja bailes, tika uzlūkots par savu magu un par Re Albi iedzīvotāju. Zvirbuļvanags varbūt radīja viņos lepnumu ar savu vārdu kā arhimags, kurš kād­reiz mājojis Re Albi un darījis visādus brīnumus, pār­spējis viltībā pūķi no Deviņdesmit deviņām salām, nez no kurienes atnesis atpakaļ Erreta-Akbes gredzenu; taču viņi šo cilvēku nepazina. Ari Zvirbuļvanags nepazina viņus. Kopš savas ierašanās salā viņš ne reizes nebija aizgājis līdz ciemam un staigājis bija tikai pa mežu, pa neapdzīvotām vietām. Tenara agrāk to nebija iedomajusies, bet tagad saprata, ka viņš vairās no ciemata tikpat noteikti kā Terru.

Ciematā neapšaubāmi ir runājuši par viņu. Ciemats bija neliels, un cilvēki allaž baumoja. Tomēr valodas par burvju un magu darbiem parasti negāja tālu. Tas bija pā­rāk mīklains temats, un ar burvju spējām apveltīto cilvēku dzīves šķita pārlieku dīvainas, atšķirīgas no viņu pašu dzīves. Lai jau! viņa bija dzirdējusi Vidusielejas ļaudis sakām, ja kāds sāka pārāk gari spriedelēt par kādu atbrau­kušu laikdari vai pašmāju burvi Skābardi. Lai jau! Viņam savs ceļš ejams, mums savs.

Arī par Tenaru, par to, ka viņa palikusi kopt un apkal­pot tik varenu cilvēku, viņiem diez vai īpaši gribējās spriest un taujāt, arī te attieksme bija tāda pati: "Lai jau!" Ari viņa pati daudz nebija gājusi uz ciemam, un ļaužu iztu­rēšanās pret viņu nebija nedz draudzīga, nedz nelaipna. Kādreiz viņa bija dzīvojusi audēja Vēdekļa namiņā, viņa bija vecā maga aizbilstamā, Ogions bija sūtījis Taunsendu pie viņas lejā no kalna ar ziņu, un tiktāl viss bija kārtībā. Bet viņa bija te ieradusies ar atbaidoša izskata bērnu kurš gan staigātu kopā ar tādu pa pasauli gaišā dienas laikā? Un kas tā par sievieti, kura var būt burvja skolniece, burvja kopēja? Skaidrs, ka tur ari slēpjas kāda burvestība un vēl svešzemju spēki. Tomēr viņa apprecējusies ar bagātu zemnieku tur lejā, Vidusielejā, kaut ari viņš tagad jau miris un viņa kļuvusi par atraitni. Nu, kurš gan var saprast tos burvju tikumus? Lai jau dzīvo savu dzīvi… lai jau!

Pie dārza žoga Tenara sastapa Jūrzemes arhimagu. Viņa teica: Ostā esot iebraucis kuģis no Havnoras pilsētas.

Geds apstājās. Viņš izdarīja īsu un ašu kustību, kuru tūlīt apvaldīja, taču aiz tās nepārprotami slēpās tieksme pagriezties un skriet projām, bēgt kā pelei no vanaga.

-   Ged! -Tenara teica. Kas noticis?

-          Es nevaru, viņš teica. Es nevaru skatīties viņiem acīs.

-Kam?

-   Viņa vīriem. Karaļa sūtņiem.

Geda seja bija kļuvusi pelēka kā toreiz, kad viņš tikko ieradās šeit, un viņš lūkojās apkārt gluži kā patvērumu meklēdams.