Tehanu

Viņa izbailes bija tik spējas un nevaldāmas, ka Tenara domāja tikai par to, kā viņu pasargāt. Tev nav jātiekas ar viņiem Ja kāds atnāks šurp, es viņu raidīšu projām. Nāc tagad uz mājām! Tu visu dienu neesi ēdis.

-Te bija kāds vīrietis, viņš teica.

-Taunsends, gribēja pirkt kazas. Ari viņu es aizraidīju projām. Nāc!

Geds paklausīja, un, kad abi bija istabā, Tenara aizvēra durvis. Viņi taču tev neko sliktu nevar nodarīt, Ged! Kāpēc lai viņi to gribētu?

Geds apsēdās pie galda un apātiski papurināja galvu. Nē, nē.

-   Vai viņi zina, ka tu esi šeit?

-   Es nezinu.

-           No kā tu baidies? — Tenara vaicāja bez neiecietības, bet ar saprātīgu noteiktību balsī.

Viņš paslēpa seju plaukstās un, lūkodamies lejup, sa­berzēja deniņus un pieri. — Es biju… — viņš iesāka. — Es neesmu…

Vairāk neko viņš nespēja pateikt.

Tenara viņu pārtrauca. Ir jau labi, ir labi, viņa teica. Pieskarties Gedam viņa neuzdrošinājās, lai ar žē­luma izpausmi nepazemotu viņu vēl vairāk. Sievieti pār­ņēma dusmas gan uz Gedu, gan Geda dēļ. Nav viņu darīšana, kur tu esi, viņa teica, kas tu esi un ko gribi

vai negribi darīt! Cik ziņkārīgi nāks, tik ziņkārīgi aizies! Tas bija Cielavas teiciens. Tenara izjuta ilgas pēc parastas, prātīgas sievietes sabiedrības. Un varbūt tam kuģim vispār nav nekāda sakara ar tevi. Varbūt trenc pi­rātus mājās. Nebūtu slikti, ja karalis par to parūpētos… Es bufetes dibenā atradu vīnu vairākas pudeles. Inte­resanti, cik ilgi Ogions to tur glabājis. Man šķiet, ka mums abiem derētu kāda glāze vīna. Un maize ar sieru. Maza jau paēda un aizgāja kopā ar Niedri ķert vardes. Varbūt vakariņās būs varžu kājas. Bet tagad maize un siers. Un vīns. Interesanti, no kurienes tas nācis, kas to atnesis Ogionam un cik tas vecs. Tā viņa turpināja sievišķīgi čalot, lai Gedam nevajadzētu atbildēt vai pārprast klu­suma bridi, līdz viņš būs pārvarējis kauna uzplūdu, kaut ko ieēdis un iedzēris glāzi vecā, maigā, sarkanā vīna.

-       Labāk būs, ja es iešu prom, Tenara, viņš teica. Līdz iemācīšos būt tas, kas esmu tagad.

-   Kur prom?

-   Augšup kalnā.

-      Klejot kā Ogions? Tenara palūkojās uz Gedu. Viņa atcerējās, kā abi bija gājuši pa Atuanas ceļiem un viņa bija pazobojusies: Vai burvji bieži lūdz dāvanas? Un viņš bija atbildējis: Jā, bet viņi cenšas dot kaut ko pretī.

Tenara piesardzīgi pajautāja: — Vai tu varētu kādu laiku būt par laikdari vai atradēju? Viņa piepildīja Geda glāzi.

Viņš papurināja galvu. Izdzēris vīnu, viņš novērsa skatienu. Nē, viņš teica. Nevaru. Tas viss ir cauri.

Tenara neticēja. Viņai gribējās sacelties, noliegt, saukt: "Kā tas var būt, kā tu tā vari runāt it kā būtu aizmirsis visu, ko esi mācījies, ko iemācījies no Ogiona un Roukā, un savos ceļojumos! Tu nevari būt aizmirsis vārdus, no­saukumus, savas mākslas gudrības! Tu savu spēku iemācījies un nopelnīji!" Bet viņa savaldījās un paturēja to sevī, tikai nomurmināja: Es nesaprotu. Kā tas viss var…

_ Krūzīte ūdens, viņš teica, mazliet pieliekdams glāzi, it kā izlietu tās saturu. Pēc brīža viņš piebilda: Bet es nesaprotu, kāpēc viņš atnesa mani atpakaļ. Jaunības labsirdība ir nežēlīga… Tā nu es esmu šeit, un man jātiek ar to galā, līdz varēšu atkal doties turp.

Tenara īsti nesaprata, ko Geds grib teikt, taču dzirdēja viņa balsī vainu vai gaušanos, un tāda izpausme šajā cilvēkā viņu satrieca un sadusmoja. Tenara salti teica: -Tas bija Kalesins, kas tevi atnesa šurp.

Mājā aiz aizvērtajām durvīm bija tumšs, un tikai ma­zais rietumu lodziņš ļāva ieplūst vēlajai pēcpusdienas gaismai. Tenara īsti neredzēja Geda sejas izteiksmi, bet pēc brīža viņš pacēla glāzi, mīklaini pasmaidīja un ie­dzēra malku.

Šis vīns, viņš teica. — To Ogionam noteikti atnesis kāds ievērojams tirgonis vai pirāts. Neko tik izcilu vēl neesmu dzēris. Pat Havnorā ne.—Viņš pasvārstīja plato, zemo glāzi plaukstā, lūkodamies lejup uz to. Es sev izdomāšu kādu vārdu, — viņš teica, — un došos uz kalna viņu pusi, uz Ārmutu un austrumu mežiem, kur esmu dzimis. Tur tagad būs siena laiks. Pie siena un ražas vāk­šanas vienmēr vajadzīgas darbarokas.

Tenara nesaprata, ko atbildēt. Geds bija trauslas būves vīrietis, turklāt izskatījās nevesels, un tādu darbu viņam varētu dot tikai aiz žēlastības vai cietsirdības; ja viņš to dabūtu, tikpat netiktu galā.

Ceļi vairs nav tādi kā agrāk, viņa teica. Pēdējos gados visur klaiņo zagļi un laupītāju bandas. Svešzemju ieklīdeņi, kā teica mans draugs Taunsends. Vienam staigāt vairs nav droši.

Cauri krēslai lūkodamās uz Gedu, lai redzētu, ka viņš to uzņems, Tenara īsu bridi skaudri nodomāja: kāta jābūt, ja nekad neesi baidījies no otra cilvēka… kā tas ir kad jāiemācās baidīties?

-   Bet Ogions staigāja… viņš iesāka, tad spēji aprā­vās, atcerēdamies, ka Ogions bija mags.

—                   Lejā, salas dienvidos, ir daudz ganāmpulku, tenara teica. Aitas, kazas, vērši. Pirms Ilgās Dejas viņus dzen augšā kalnos un gana, līdz sākas lieti. Tur vienmēr vajag ganus. Viņa iedzēra malku vīna. Tas bija kā pūķa vārds viņas mutē. Bet kāpēc tu nevari palikt tepat?