Tehanu

-   Es nevaru to teikt, Tenara atbildēja, taču tā bija vārguma balss, un viņa redzēja, ka arī vīri tā domā. Stā­vēdama aiz galda, viņa saņēmās un izslējās staltāk. Tas ir, es to negribu teikt. Manuprāt, ja arhimags vēlēsies braukt turp, tad viņš brauks. Ja viņš vēlas palikt nesastapts, tad jūs viņu nesastapsiet. Jūs taču nemeklēsiet viņu pret viņa paša gribu, kungi.

Vecākais un garākais no vīriem teica: Karaļa griba ir mūsu griba.

Pirmais runātājs samierinoši piebilda: Mēs esam tikai sūtņi. Kas ir starp karali un Visu Salu arhimagu, tas lai paliek starp viņiem. Mums tikai jānodod ziņa un jā­saņem atbilde.

-  Ja varēšu, es gādāšu, lai jūsu ziņa viņu sasniedz.

-   Un atbilde? vecākais vīrietis noprasīja.

Tenara neko neatbildēja, un pirmais runātājs teica: Mēs pavadīsim šeit dažas dienas Re Albi valdnieka mājā, kurš, uzzinājis par kuģi no Havnoras, laipni pie­dāvāja mums savu viesmīlību.

Viņa itin kā sajuta lamatas, cilpas savilkšanos, kaut gan nesaprata, kāpēc. Zvirbuļvanaga neaizsargātība, ap­jauta par paša vājumu bija pārgājusi arī uz viņu. Satraukta viņa meklēja glābiņu pati savā ārienē, šķietamajā parastas sievas, pusmūža mājsaimnieces izskatā bet vai tas bija Šķietams? Tā reizē bija arī patiesība, vēl smalkāka un sarežģītāka par burvju apveidu maiņām un pārvērtībām… Noliekusi galvu, Tenara teica: Tas labāk piederēsies jūsu stāvoklim, kungi. Kā redzat, mēs Šeit dzīvojam ļoti vienkārši, tāpat kā vecais mags.

-     Un dzerat Andradas vīnu, piemetināja vīrietis, kurš bija pazinis dzēriena šķirni, glīts cilvēks ar zibošām acīm un uzvarošu smaidu. Tenara, turpinādama spēlēt savu lomu, stāvēja noliektu galvu. Bet, kad svešie bija atvadī­jušies un izgājuši pa durvīm Tenara saprata: lai kas viņa iz­liktos un lai kas viņa būtu, ja šie viri vēl nezina, ka viņa ir Gredzena sieviete Tenara, tad itin drīz viņi to uzzinās, kā arī uzzinās to, ka viņa pazīst arhimagu un patiešām ir vienīgais ceļš pie viņa, ja katrā ziņā gribēs Gedu atrast.

Kad svešinieki bija projām, Tenara dziļi nopūtās. Niedre darīja to pašu un beidzot aizvēra muti, kas visu apcie­mojuma laiku bija stāvējusi vaļā.

-Tas nu gan bija! viņa noteica dziļa apmierinājuma piesātinātā balsī un devās paskatīties, kurp aizstaigājušas kazas.

Terru iznāca no tumšā aizdurves kakta, kurā viņa bija norobežojusies no atnācējiem aiz Ogiona zižļa, Tenaras alkšņa nūjas un sava lazdas spieķīša. Viņa kustējās sa­springti, sāniski, kā allaž bija darījusi agrāk, pirms ieraša­nās Ogiona mājās; skatiens viņai bija nodurts, un sakrop­ļotā sejas puse gandrīz piespiesta pie pleca.

Tenara piegāja meitenei klāt un notupusies apskāva viņu. Terru, viņa teica, tie cilvēki tev neko nedarīs. Viņi neko sliktu negrib.

Meitene neskatījās uz Tenaru. Viņa ļāva sievietei sevi turēt kā nedzīvu koka gabalu.

-   Ja gribi, es viņus vairs neielaidīšu šajā mājā.

Pēc brīža meitene mazliet sakustējās un jautāja savā

piesmakušajā, asajā balsī: — Ko viņi darīs Zvirbuļva­nagam?

-    Neko, Tenara atbildēja. Neko sliktu. Viņi at­nāca… lai parādītu viņam godu.

Taču sieviete bija sākusi saprast, ko šis mēģinājums parādīt godu nozīmētu Zvirbuļvanagam tas nozīmētu noliegt viņa zaudējumu, noliegt viņa bēdas par zaudēto, piespiest viņu tēlot to, kas viņš vairs nav.

Kad Tenara palaida meiteni vaļā, Terru aizgāja pie sienas kambara un izvilka Ogiona slotu. Viņa cītīgi izslau­cīja vietu, kurā bija stāvējuši Havnoras vīri, aizslaucīja projām to pēdas, aizslaucīja svešo kāju atstātos putekļus no durvju priekšas un sliekšņa.

Vērodama viņu, Tenara kaut ko izlēma.

Viņa piegāja pie plaukta, kurā gulēja Ogiona trīs lielās grāmatas, un pameklējās tajā. Tur viņa atrada vairākas zoss spalvas un pusizkaltušu tintes pudelīti, taču nevarēja sameklēt nevienu papīra vai pergamenta strēmeli. Viņa sakoda zobus, ļoti nevēlēdamās postīt tik svētu lietu kā grāmata, un noplēsa plānu papīra sloksnīti no Rūnu grā­matas neaprakstītās beigu lapas. Apsēdusies pie galda, viņa iemērca spalvu tintē un sāka rakstīt. Ne tinte, ne vārdi negribēja viegli padoties. Viņa gandrīz neko nebija rakstījusi kopš tā laika, kad pirms gadsimta ceturkšņa sēdēja pie šī paša galda un Ogions, lūkodamies meitenei pār plecu, mācīja viņai hardiešu rūnas un Lielās Spēka rūnas. Tenara rakstīja:

aizej ozolmāja vidus ieleja saki strautam goha sūtija pieskatit dārzu aitas

Pārlasīt uzrakstīto viņai gāja gandrīz tikpat ilgi kā uzrakstīt. Tikmēr Terru bija beigusi slaucīt un saspringti vēroja Tenaru.

Tenara pierakstīja vēl vienu vārdu:

šovakar

-    Kur Niedre? viņa jautāja meitenei, salocīdama zīmīti uz pusēm un vēl vienu reizi. 1 Es gribu, lai viņa aiznes šo te uz Sūnas tantes māju.

Tenara ilgojās aiziet turp pati un ieraudzīt Zvirbuļvanagu, taču neuzdrošinājās, jo svešie varētu viņu pa­manīt; varbūt tie viņu pat novēro, cerēdami, ka sieviete aizvedīs viņus pie arhimaga.

-    Es aiziešu, Terru nočukstēja.

Tenara spēji paskatījās uz viņu.

-   Tev vajadzēs iet vienai, Terru. Garām ciematam ļ

Meitene pamāja ar galvu.

-   Dod to tikai viņam pašam!

Terru vēlreiz pamāja ar galvu.