Tehanu

-   Viņas bagātība, Tenara tikpat neizteiksmīgi at­kārtoja, tad vēlreiz noteica: Viņas bagātība. Viņas dār­gums. Viņas mantība. Viņas vērtība… Sieviete piecēlās, nespēdama mierīgi nosēdēt, un izvingrināja muguru un rokas. Kā pūķiem, kuri atrada alas, kuri uzcēla cie­tokšņus saviem dārgumiem, savai mantībai, lai vienmēr justos droši, lai gulētu uz saviem dārgumiem, lai saaugtu ar saviem dārgumiem. Ieņemt, ieņemt un nekad neizdot!

-   Gan sapratīsi, kāda vērtība ir labai slavai, kad būsi to zaudējusi, Sūna sausi izmeta. Tā nav viss. Bet tās vietu ir grūti aizpildīt.

-   Vai tu gribētu atmest savu burves dzīvi, lai kļūtu par godājamu sievieti, Sūna?

-   Nezinu, Sūna pēc brīža domīgi atbildēja. Un nezinu, kā es to varētu. Uz to vienu man varbūt ir dotības, bet uz otru ne.

Tenara piegāja vecajai sievietei klāt un saņēma viņas rokas. Pārsteigta par šo rīcību, Sūna piecēlās kājās un atrāvās mazliet atpakaļ, bet Tenara pievilka viņu sev tu­vāk un noskūpstīja vecīgo vaigu.

Burve pacēla roku un nedroši pieskārās Tenaras ma­tiem; īsais glāsts atgādināja Ogiona pieskārienu. Pēc tam viņa atrāvās un, neskaidri nomurminājusi kaut ko par iešanu mājās, devās uz durvīm, tad apstājās un pajautāja: Vai varbūt tu labāk gribi, lai es palieku tepat kamēr te klimst tie svešzemnieki?

-   Ej vien, Tenara atbildēja. Es esmu pieradusi pie svešzemniekiem.

Tonakt, laizdamās miegā, viņa atkal ienira plašajos vēja un gaismas klajumos, taču gaisma bija dūmakaina sarkana, oranžsarkana un dzintarkvēla, it kā gaiss būtu nevis gaiss, bet uguns. Šajā stihijā viņa gan bija, gan nebija; viņa lidoja vējā un pati bija vējš, vēja brāzma spēks, kas ticis brīvībā; šoreiz neviena balss nesauca viņas vārdu.

No rīta Tenara sēdēja uz sliekšņa, sukādama matus. Viņa nebija gaišmate kā vairums kargadiešu; viņas āda bija gaiša, bet mati melni. Tie joprojām bija tumši, un sirmu pavedienu tajos tikpat kā nemanīja. Tenara bija tos izmazgājusi, izmantodama sildīt uzlikto ūdeni, jo šodien viņa bija nolēmusi mazgāt veļu; Geds ir projām, un viņas labā slava vairs nav apdraudēta. Sukādama matus, viņa tos žāvēja saulē. Karstajā, vējainajā rītā sukas saros zibēja dzirksteles; sprikstēdamas tās atlēca no plīvojošajiem matu galiem.

Terru, pienākusi no aizmugures, vēroja viņu. Tenara pagrieza galvu un ieraudzīja, ka meitene ir viscaur saspringusi un gandrīz trīc.

-    Kas ir, putniņ?

-   Uguns lido, meitene atbildēja ar bailēm vai varbūt ar sajūsmu balsī. — Pa visām debesīm!

-Tās ir tikai dzirksteles no maniem matiem, Tenara, mazliet iztrūkusies, atbildēja. Terru smaidīja, un viņa ne­atcerējās, ka būtu meiteni agrāk redzējusi smaidām. Terru izstiepa abas rokas, veselo un sadedzināto, it kā tiekdamās pieskarties un lidot līdzi netveramajiem zibšņiem ap Tenaras vaļā atlaistajiem, plīvojošajiem matiem — Uguns, uguns lido ārā! meitene atkārtoja un iesmējās.

Tajā brīdī Tenara sev pirmoreiz jautāja, kādu šī mei­tene viņu redz, kādu viņa redz pasauli, un saprata, ka

nezina atbildi: nezina, ko redz cilvēks ar izdedzinātu aci. Atmiņa uznira Ogiona vārdi: "Tie baidīsies no viņas," taču Tenara nejuta nekādu baiļu no meitenes. Viņa vēlreiz sparīgi izvilka suku caur matiem, ļaudama uzzibēt dzirkstelēm, un vēlreiz dzirdēja piesmakušos, līksmos smieklus.

Tenara izmazgāja palagus, trauku dvieļus, savus veļas gabalus, lieko kleitu, Terru kleitas un, pārliecinājusies, ka visas kazas atrodas iežogotajā aplokā, izklāja drēbes žāvēties pļavas sausajā zālē, Šur tur nostiprinādama tās ar akmeņiem, jo pūta spēcīgs vējš, brāzmodams vasaras beigu skurbo nemieru.

Terru bija manāmi izaugusi. Viņa joprojām bija ļoti maza un sīka savam vecumam meitene varēja būt gadus astoņus veca bet pēdējo pāris mēnešu laikā, kopš ievainojumi beidzot aizdzijuši un sāpes mitējušās, viņa bija sākusi vairāk skraidīt un vairāk ēst. Drēbes, kas bija mantotas no Cielavas jaunākās meitas, piecus gadus ve­cas meitenes, viņai strauji kļuva par mazām

Tenara nolēma, ka aizstaigās līdz ciematam un iegrie­zīsies pie audēja Vēdekļa varbūt viņš iedos kādu au­dekla gabalu, pateikdamies par atkritumiem, ko viņa al­laž sūtīja vecā vīra cūkām. Vajadzētu pašūt Terru kaut ko no drēbēm. Turklāt būtu patīkami atkal apciemot veco Vēdekli. Ogiona nāve un Geda slimība labu laiku bija atturējusi Tenaru no ciemata un kādreiz pazīstamajiem ļaudīm. Šīs likstas atkal bija atrāvušas viņu no tā, ko viņa pazina, ko mācēja darīt, no pasaules, kurā viņa bija izvēlējusies dzīvot, no pasaules, kurā nebija nedz karaļu, nedz karalieņu, nebija lielas varas un valstības, augstu mākslu, ceļojumu un piedzīvojumu (kavēdamās šajās domās, Tenara pārliecinājās, ka Terru ir kopā ar Niedri, un devās uz ciematu), bet bija vienkārši cilvēki ar saviem