Tehanu

Rūpīgi pārmeklējusi visas pārējās ēkas, Tenara atkal iegāja mājā, ieskatījās nišā un apgāja apkārt otrai guļvietai. Tad viņa sev ielēja ūdeni, jo mute bija izkaltusi, gluži kā smilšu pilna.

Aizdurves puskrēslā sakustējās trīs koka nūjas Ogi­ona zizlis un abi ceļa spieķi, un viens no tiem teica: Šeit.

Meitene bija notupusies tumšajā kaktā, tik ļoti sarā­vusies čokurā, ka izskatījās sīkāka par šuneli; galvu viņa

bija ievilkusi plecos, rokas un kājas savilkusi kopā, vie nīgo aci aizmiegusi ciet.

Mazo putnēn, mazo zvirbulēn, mazo dzirkstelit kas noticis? Kas tevi sabiedējis? Ko tev kāds nodarījis?

Tenara pacēla sīko augumiņu, kas bija savilcies stingri kā akmens, un pašūpoja to rokās. Kā tu varēji mani tā pārbiedēt? Kāpēc tu slēpies no manis? Ai, cik es biju dusmīga!

Tenarai plūda asaras, krizdamas meitenei uz sejas. Ai, Terru, Terru, Terru, neslēpies vis no manis! Sasprindzinātie locekļi nodrebēja un lēnām atslāba Terru sakustējās un spēji pieplaka Tenarai, iespiezdama seju bedrītē starp Tenaras krūti un plecu, tad pieplaka vēl ciešāk, līdz tvēriens kļuva krampjains un izmisīgs. Meitene neraudāja. Viņa neraudāja nekad, varbūt asaras viņai bija izdedzinātas un to vairs nebija. Taču no krūtīm viņai elsodams lauzās ilgs, sāpīgs vaids.

Tenara turēja meiteni un šūpoja, ilgi šūpoja. Ļoti, ļoti lēni izmisīgais tvēriens atslāba. Meitenes galva dusēja Tenarai pie krūtīm.

-   Pastāsti! sieviete nomurmināja, un meitene tikko dzirdamā, piesmakušā čukstā atbildēja: Viņš bija te.

Tenara vispirms iedomājās Gedu, un prāts, joprojām darbodamies izbīļa straujumā, pieķēra viņu, atgādināja: re, kas tev ir "viņš", garāmskriēdams greizi nosmīnēja, bet tūdaļ joņoja tālāk, dzīdams pēdas. Kas bija te?

Terru neatbildēja, bet Tenara jauta meitenē iekšējus drebuļus.

-      Vīrietis, Tenara klusi teica, vīrietis ar ādas cepuri galvā.

Terru vienreiz pamāja ar galvu.

-    Mēs viņu redzējām uz ceļa, kad nācām šurp. Atbildes nebija.

_ Tie Četri viri tie, uz kuriem es dusmojos, vai atce­ries? Viņš bija viens no tiem.

Bet tad viņa atcerējās, ka Terru bija zemu noliekusi galvu, slēpdama apdegušo sejas pusi, neskatīdamās aug­šup. kā viņa vienmēr darīja svešu cilvēku tuvumā.

-   Vai tu viņu pazīsti, Terru?

-Jā.

_ No… no tā laika, kad jūs dzīvojāt apmetnē pie upes?

Galvas mājiens.

Tenaras rokas cieši apskāva meiteni.

-   Un viņš bija te? sieviete pārjautāja, un visas iz­justās bailes runājot pārvērtās dusmās, svelošā niknumā, kas izšāvās cauri ķermenim kā ugunīga rīkste. Viņa sa­vādi iesmējās: — Hā! un tajā pašā brīdī atcerējās Kalesinu un viņa smieklus.

Taču cilvēkam, sievietei, tas nav tik vienkārši. Uguns ir jāapvalda. Un jānomierina bērns.

-   Vai viņš tevi redzēja?

-   Es paslēpos.

Pēc brītiņa Tenara, glāstīdama Terru matus, teica: Viņš tevi neaiztiks, Terru. Saproti un tici: viņš nekad tevi vairs neaiztiks. Ja viņš tevi vēl kādreiz redzēs, tuvumā būšu es, un tad viņam būs darīšana ar mani. Vai tu to saproti, mana mīļā, mana dārgā, mana skaistā? Tev nav jābaidās no viņa. tu nedrīksti no viņa baidīties. Viņš grib, lai tu bai­dies no viņa. Viņš barojas no tavām bailēm. Bet mēs lik­sim viņam badoties, Terru. Badināsim viņu tik ilgi, līdz viņš apēdīs pats sevi. Līdz aizrīsies, krimzdams pats savus pirkstus… Ai, ai, ai, neklausies vairs uz mani, es esmu tikai nikna, tikai nikna… Vai neesmu kļuvusi sarkana? Sarkana kā īsta gontiešu sieva, ko? Sarkana kā pūķis? Viņa mēģi­nāja jokot, un Terru, pacēlusi savilkto, biklo, uguns izēsto sejiņu, paskatījās uz viņu un teica-Jā. Tu esi sarkans pūķis.

Doma par to, ka vīrietis atnācis uz šo māju, iegājis iekšā, staigājis apkārt, meklēdams savu rokudarbu, varbūt pat vēlēdamies to papildināt, šī doma, ikreiz atgriezdamās Tenaras prātā, vairs nebija kā doma, bet drīzāk kā nelabuma lēkme, kā tieksme uz vemšanu. Tomēr dusmas pārmāca nelabumu.

Viņas piecēlās un nomazgājās, un Tenara nosprieda, ka vairāk par visu viņa šobrīd jūt izsalkumu. Man tukšs vēders, viņa sacīja Terru un sagatavoja abām pamatīgu maltīti: maizi, sieru, aukstas pupas ar eļļu un garšaugiem šķēlēs sagrieztu sīpolu un kaltētu desu. Terru kārtīgi paēda, un ari Tenara kārtīgi paēda.

Novākdama galdu, Tenara teica: Pagaidām es, Terru, nemaz neiešu projām no tevis un arī tu neiesi projām do manis. Labi? Tagad mums abām vajadzētu aiziet pie Sū­nas tantes. Viņa mēģināja ar burvībām tevi atrast, un tagad viņai vairs nav jāpūlas, bet viņa to varbūt nezina.

Terru sastinga uz vietas. Pametusi skatienu uz vaļējo durvju aili, viņa atrāvās atpakaļ.

- Un mums jāienes iekšā veļa. To mēs izdarīsim atpa­kaļceļā. Un, kad pārnāksim, es tev parādīšu, kādu audumu es šodien dabūju. Kleitai. Jaunai kleitai, tā būs tev. Sar­kana kleita.

Meitene stāvēja, ierāvusies sevī.

-      Ja mēs slēpsimies, Terru, mēs viņu barosim. Bet mēs ēdīsim. Un liksim viņam badoties. Nāc man līdzi!