Tehanu

vienkāršajiem darbiem, cilvēki, kuri precējās, audzinaj bērnus, apstrādāja zemi, šuva un mazgāja. Viņa juta šajās domās tādu kā atriebīguma garšu, it kā raidītu tās Gedam kurš tagad jau varēja būt pusceļā uz Vidusieleju. Tenara iztēlojās viņu uz ceļa, netālu no ieplakas, kurā viņas Te nu bija pārnakšņojušas. Acu priekšā iznira kalsnais vīrietis ar pelnu krāsas matiem, kas kluss un vientuļš gāja pa ceļu ar burves iedoto maizes riku kabatā un smagu bēdu nastu uz sirds.

"Varbūt tev laiks saprast," Tenara viņam domās teica, "varbūt tev laiks aptvert, ka visu tu Roukā neesi iemācījies!" Pēc šī svinīgā paziņojuma viņas acu priekšā uz­peldēja cits tēls: viņa ieraudzīja Geda tuvumā vienu no vīriem, kuri bija stāvējuši uz tā paša ceļa, gaidīdami viņu un Terru. Neviļus viņa iesaucās: Ged, uzmanies! baiļodamās par viņu, jo viņam rokā nebija pat nūjas. Tenara acu priekšā redzēja nevis plecīgo vīrieti ar ūsām, bet citu no svešinieku bara, pajaunu vīrieti ar ādas cepuri galvā, to, kurš bija cieši raudzījies uz Terru.

Tenara paskatījās augšup uz mazo namiņu blakus Vēdekļa mājai, kurā viņa kādreiz bija dzīvojusi. Starp to un sevi viņa ieraudzīja ejam kādu vīrieti. Tas bija tas pats vīrietis, kuru viņa tikko bija atcerējusies un iztēlo­jusies, — vīrietis ar ādas cepuri galvā. Viņš pagāja garām namiņam un garām audēja mājai, sievieti neredzējis. Tenara noskatījās, kā viņš neapstādamies dodas augšup pa ciemata galveno ceļu. Vīrietis gāja vai nu uz kalnu ceļa pagriezienu, vai arī uz valdnieka savrupmāju.

Pati nezinādama, kāpēc, Tenara viņam sekoja, lai re­dzētu, kurp svešais nogriezīsies. Vīrietis devās kalnā, Re Albi valdnieka nama virzienā, nevis lejup pa ceļu, kur bija aizgājis Geds.

Tad Tenara griezās atpakaļ, lai apciemotu veco Vē­dekli.

Kaut gan Vēdeklis dzivoja noslēgti kā vairums audēju, savā biklibā viņš bija izturējies laipni pret kargadiešu meiteni un modri sargājis viņu. Cik daudzi, Tenara nodo­māja, cik daudzi sargājuši viņas labo slavu! Tagad Vē­deklis bija gandrīz akls, un ar aušanu nodarbojās galveno­kārt viņa mācekle. Vecais vīrs priecājās par atnācēju. Viņš cienīgi sēdēja vecā, grebumiem rotātā krēslā zem priekš­meta, kurš bija devis viņam ikdienas vārdu: tas bija ļoti liels, izkrāsots vēdeklis, dārgs ģimenes mantojums; dzim­tas stāsts vēstīja, ka to viņa vectēvam uzdāvinājis kāds augstsirdīgs pirāts pateicībā par to, ka tas viņam vajadzī­bas reizē ātri noaudis buras. Vēdeklis bija atvērtā veidā izlikts pie sienas visu apskatei. Atkal to ieraudzīdama, Tenara tūdaļ pazina glezni izkrāsotos vīriešus un sievietes krāšņajos, zilzaļsārtajos tērpos un Havnoras Lielās ostas torņus, tiltus un karogus. Re Albi viesi bieži tika vesti šurp apskatīt šo vēdekli. Visi bija vienisprātis, ka tā ir visskaistākā lieta visā ciematā.

Tenara izteica savu sajūsmu, zinādama, ka tādējādi iepriecinās veco vīru, turklāt vēdeklis patiešām bija ļoti skaists un viņš sacīja: Diez vai tu visos savos ceļo­jumos esi redzējusi daudz lietu, kas varētu mēroties ar šo te?

-   Nē, neesmu vis. Vidusielejā nekā tamlīdzīga nav, — Tenara atbildēja.

-    Vai tad, kad tu dzīvoji šeit, manā namiņā, es tev kādreiz parādīju tā otru pusi?

-   Otru pusi? Nē, viņa atbildēja, un tad vairs nelīdzēja nekas: vēdeklis katrā ziņā bija jānoņem no sienas, un viņai vajadzēja kāpt augšā, lai to uzmanīgi noāķētu, jo vecais audējs nevarēja ne pietiekami labi redzēt, ne

uzkāpt uz krēsla. Viņš deva raižpilnus norādījumus Tenara ielika vēdekli viņam rokās, un viņš pārlaida tam savu aizplīvuroto skatienu, mazliet pievēra vēdekli, lai pārliecinātos, ka spraišļi darbojas brīvi, tad aizvēra to pavisam, apgrieza otrādi un pasniedza Tenarai.

—        Ver vaļā lēnām! viņš teica.

Tenara darīja, kā teikts. Vēdekļa ielocēm sakustoties acu priekšā sāka locīties pūķi. Smalkām, gleznām līnijām uzkrāsoti uz dzeltenā zīda, tie slīdēja un kustējās starp mākoņiem un kalnu virsotnēm bāli sārti, zili un zaļi, tāpat kā cilvēku stāvi otrā pusē.

—        Pacel to pret gaismu! večuks teica.

Tenara pacēla vēdekli un, gaismai plūstot caur zīdu, I redzēja abas puses, abus auduma gleznojumus, saplūstam vienā — mākoņi un kalnu galotnes bija pilsētas torņi, vīriešiem un sievietēm bija spārni, un pūķi lūkojās pretī ar cilvēku acīm.

—        Vai redzi?

—        Redzu, viņa nomurmināja.

—        Es tagad to redzu vairs tikai gara acīm Nav daudz tādu, kam es to rādītu.

—        Tas ir brīnumains.

—        Es to gribēju parādīt vecajam magam, Vēdeklis teica, bet vienmēr gadījās te šis, te tas, un tā es nepaguvu to izdarīt.

Tenara vēlreiz apgrieza vēdekli, turēdama to pret gaismu, tad nolika atpakaļ iepriekšējā stāvoklī; pūķi pa­zuda tumsā, un vīrieši un sievietes pastaigājās dienas­gaismā.