Tehanu

Atvērto durvju aile, ceļš uz āru meitenei bija kā nepārvarams šķērslis. Viņa rāvās atpakaļ, slēpa seju, dre­bēja, klupa; bija cietsirdīgi dzīt viņu ar varu ārā no paslēp­tuves, taču Tenara bija neiežēlināma. Nāc! vina teica, un meitene nāca.

Sadevušās rokās, viņas aizgāja līdz Sūnas mājai. Rei­zi vai divas Terru uzdrīkstējās pacelt skatienu augšup.

Sūna nelikās pārsteigta, ieraugot nācējas, taču viņas skatiens bija dīvaini piesardzīgs. Viņa iesūtīja Terru mājā apskatit cālēnus, ko izperējusi vista ar raibo kaklu, un izvēlēties divus sev; Terru nevilcinādamās pazuda pa­jumtē.

-  Viņa visu laiku bija iekšā mājā, -Tenara teica. Pa­slēpusies.

_ Nav nekāds brīnums, sacīja Sūna.

-   Kāpēc? Tenara skarbi noprasīja. Viņai nebija no­skaņojuma spēlēt paslēpes.

-  Te… te visādi staigā, — burve teica bez īpašām bai­lēm, bet ar neomulības pieskaņu balsī.

-Te staigā nelieši! -Tenara iesaucās, un Sūna, paska­tījusies uz viņu, mazliet atrāvās atpakaļ.

-   Ek, nediena, viņa nopūtās. Ek, mīlulīt! Ap tevi plešas uguns, spožs uguns aplis visapkārt galvai. Es savērpu burvību, lai atrastu meiteni, bet tā man nedevās rokā. Aizgāja pati savu ceļu, un es vēl nezinu, vai tā ir beigusies. Manas domas ir sajukušas. Es redzēju lielas būtnes. Meklēju mazu meiteni, bet ieraudzīju viņus lidojam starp kalniem, lidojam starp mākoņiem. Un tagad tas pats apņem tevi, it kā tavi mati liesmotu ugunī. Kas noticis, kas par nelaimi?

-    Vīrietis ar ādas cepuri galvā, Tenara teica. Pa­jauns vīrietis. Gluži izskatīgs. Ar atplīsušu kamzoļa vīli uz pleca. Vai esi tādu redzējusi?

Sūna pamāja ar galvu. — Kungu mājā viņu nolīguši uz siena laiku.

-    Es tev stāstīju, ka viņa… Tenara pameta skatienu uz majas pusi, viņa bija kopā ar vienu sievieti un diviem vīriešiem, atceries? Tas bija viens no viņiem.

-Tātad viens no tiem, kuri…

-Jā.

Sūna stāvēja sastingusi kā kokā izcirsta vecas sievas statuja, kā stabs. Es nezinu, viņa beidzot teica. Man likās, ka zinu pietiekami daudz. Bet es nezinu. Ko… viņš… vai viņš būtu nācis… lai redzētu viņu?

-   Ja viņš ir tēvs, varbūt atnācis viņu atprasīt.

-   Atprasīt?

-   Bērns ir viņa īpašums.

Tenaras balss skanēja rāmi un vienmērīgi. Runādama viņa pacēla skatienu pret Gontas kalna virsotni.

-   Bet es domāju, ka viņš nav tēvs. Drīzāk šis ir tas otrs. Tas, kurš bija aizgājis pie manas draudzenes un teicis, ka bērns "apdedzinājies".

Sūna joprojām stāvēja apmulsusi bailēs no pašas paredzējumiem un vīzijām, no Tenaras niknuma, no atbaidoša ļaunuma jaušamās klātbūtnes. Viņa drūmi papurināja galvu. Es nezinu, burve teica. Man likās, ka zinu pietiekami daudz. Kā viņš varēja nākt atpakaļ?

-  Lai ēstu, Tenara atbildēja. Lai barotos. Es meiteni vairs neatstāšu vienu. Bet rīt priekšpusdienā tu, Sūna, varbūt varētu paturēt viņu kādu stundiņu šeit? Vai būsi ar mieru kamēr es aizeju līdz kungu mājai?

-  Jā, mīlulīt. Protams. Ja gribi, es viņai savērpšu pa­slēpšanas burvību. Bet… Bet viņi ir tur lielie vīri no Karaļa pilsētas…

-   Nu tad lai paskatās, kā dzīvo vienkāršie cilvēki, Tenara teica, un Sūna atkal atkāpās, it kā no vējā plan­došas uguns viņai pretī būtu uzvirmojis dzirksteļu spiets.

9. Vārdus meklejot

Viņi pļāva sienu valdnieka garajā pļavā, kas stiepās pār nogāzi, rīta spilgto ēnu izraibināta. Trīs pļāvējas bija sievietes, un, cik Tenara pa gabalu spēja saskatīt, no abiem vīriešiem viens bija zēns, bet otrs salīcis, sirms vecis. Gar nopļautajiem vāliem viņa devās uz pļāvēju pusi un apvaicājās vienai no sievietēm par vīrieti ādas cepurē.

Ā, tas no Velmutas, sieviete atbildēja. Nezinu, kur viņš palicis. Pienāca ari pārējie, labprāt izmanto­dami atelpu. Neviens nezināja, kur palicis vīrietis no Vidusielejas un kāpēc viņš nav siena vālā kopā ar pārē­jiem. -Tādi ilgi neturas vienā vietā, sacīja sirmais vīrs. Klaidoņu suga. Vai tu viņu pazīsti, kundze?

I Labprātāk nepazītu, Tenara atbildēja, i Viņš bija atnācis ložņāt ap manu māju un pārbiedēja bērnu. Es pat nezinu, kā viņu sauc.

I AŠais, tā viņš teica, zēns paskaidroja. Pārējie ska­tījās uz Tenaru vai novērsās un neteica neko. Viņi bija sākuši nojaust, kas ir šī sieviete kargadiete no vecā maga mājas. Pļāvēji bija Re Albi valdnieka nomnieki, kuri ar aizdomām uzlūkoja ciemata ļaudis un visu, kas saistīts ar Ogionu. Viņi uzasināja sirpjus, aizgriezās, izvietojās rindā un atsāka darbu. Tenara devās lejup pa piekalni, pagāja garām valriekstu koku rindai un tuvojās ceļam.

Uz ceļa gaidīja kāds vīrietis. Tenaras sirds salēcās Viņa noteiktā solī devās tam pretī.

Tas bija Apse, valdnieka nama burvis. Viņš stāvēja ceļmalas koka ēnā, graciozi atbalstījies uz sava garā priedeskoka zižļa. Kad Tenara iznāca uz ceļa, viņš tai jautāja: — Vai tu meklē darbu?

-Nē.

Manam valdniekam vajadzīgi laukstrādnieki. Karstais laiks nevilksies ilgi, un siens jādabū zem jumta.