Tehanu

Vīrs, kuru sauca par Ašo, savrupmājā vairs nebija redzēts. Vēlēdamās justies droša, ka viņš aizgājis no šī apvidus, Tenara apjautājās dažiem ciemata paziņām, vai tie nav redzējuši tādu cilvēku, taču atbildes bija negn. bīgas un nenoteiktas. Ciematnieki negribēja iesaistīties viņas darīšanās. "Lai jau…" Vienīgi vecais Vēdeklis izturējās pret Tenaru kā draugs un labs kaimiņš. Un, kasi zina, varbūt tas bija tāpēc, ka sliktās acu gaismas dēļ viņš nevarēja skaidri saredzēt Terru.

Iedama uz ciematu vai citos tālākos gājienos, Tenara tagad vienmēr ņēma meiteni līdzi.

Terru šī atkarība nelikās apgrūtinoša. Viņa turējās cieši Tenaras tuvumā, kā varētu darīt daudz mazāks bērns, un darbojās kopā ar viņu vai vienkārši rotaļājās. Viņas rotaļas bija "kaķa šūpulis", groziņu darināšana un darbošanās ar pāris kaula figūriņām, kuras Tenara bija atradusi mazā, no zāļu stiebriem pītā maisiņā uz Ogiona plaukta. Viena no tām bija dzīvnieks suns vai varbūt aita, otra atveidoja cilvēciņu. Tenarai nelikās, ka tajās slēptos kāds spēks vai briesmas, un Sūna sacīja: — Spēlītes vien ir. Terru tās uzlūkoja kā maģiskus priekšmetus. Stundām ilgi vina tās bīdīja mēmā, citiem neizprotamā rakstā un vienmēr spēlējās klusēdama. Dažreiz viņa būvēja cilvēkam un dzīvniekam mājas akmens krāvumus, dubļu un salmu būdas. Figūriņas vienmēr atradās viņas kabatā, ieliktas pītajā maisiņā. Meitene mācījās vērpt; viņa spēja noturēt sprēslīcu apdegušajā rokā un ar otru roku virpināt spoli. Kopš apmešanās šajās mājās viņas regulāri bija ķem­mējušas kazas, un tagad bija sakrājies jau prāvs maiss ar zīdainu kazas vilnu, kas gaidīja vērpšanu.

"Bet man vajadzētu viņu mācīt," Tenara satraukta do­māja. "Māci viņai visu, teica Ogions, bet ko es viņai mācu? Gatavot ēdienu un vērpt? " Tad Gohas balsī ieru­nājās cita prāta daļa: "Un vai tad tās nav patiesas mākslas, vajadzīgas un cildenas prasmes? Vai gudrība nozīmē tikai vārdus?"

Tomēr šī doma viņai nedeva miera, un kādu pēcpus­dienu, kamēr Terru plucināja kazas vilnu, lai to attīrītu un atšķetinātu, bet Tenara to kārsa, sēdēdama firziķu ko­ciņa paēnā, viņa meitenei teica: Terru, varbūt tev vaja­dzētu sākt mācīties lietu īstos vārdus. Ir valoda, kurā visām lietām ir īstie vārdi, un vārds ir tas pats, kas vei­kums. Runādams šajā valodā, Segojs izcēla salas no jūras dziļumiem. Tā ir valoda, kurā sarunājas pūķi.

Meitene klusēdama klausījās.

Tenara nolika kāršamās ķemmes un pacēla no zemes nelielu akmentiņu. -Tajā valodā šo sauc tolk, viņa teica.

Terra vēroja Tenaras kustības un atkārtoja dzirdēto vārdu tolk, taču bez skaņas, tikai ar lūpām, kuras rēta bija atvilkusi mazliet uz labo pusi.

Akmens gulēja Tenaras plaukstā parasts akmens.

Abas klusēja.

Vēl ne, Tenara noteica. Tas man pašlaik vēl nav tev jāmāca. — Ļaudama akmentiņam nokrist zemē, viņa atkal paņēma kāršamās ķemmes un pelēki pūkaino vilnas sauju, ko Terru bija sagatavojusi kāršanai. Varbūt to vajadzēs darīt tad, kad tev būs savs īstais vārds. Vēl ne. Tagad klausies! Tagad ir laiks stāstiem tev laiks sākt iegaumēt stāstus. Es varu tev pastāstīt par Arhipelāgu un par Kargadu zemēm. Reiz es tev stāstīju to, ko uzzināju no sava drauga Aihala Klusā. Tagad pastāstīšu stāstu, kuru dzirdēju no savas draudzenes Cielavas, kad viņa to stāstīja saviem un maniem bērniem. Tas ir stāsts par

Andauru un Avadu. Sensenos laikos, tik senos kā mūžība tāl tālā zemē, tik tālu kā Selidora, reiz dzīvoja kāds meža. cirtējs, vārdā Andaurs, kurš viens pats gāja kalnos. Kādu dienu viņš meža dziļumā nocirta lielu ozolu. Koks kriz­dams iesaucās cilvēka balsī…

Pēcpusdiena abām pagāja patīkami.

Taču naktī, gulēdama blakus aizmigušajai meitenei, Tenara nevarēja aizmigt. Viņu māca nemiers, cita aiz citas mocīja sīkas raizes vai es aizbultēju aploka vārtus, vai roka man sāp no kāršanas vai varbūt sākas artrīts… Tad viņai kļuva ļoti neomulīgi, jo šķita, ka ārā dzirdami trokšņi. Kāpēc es neesmu iegādājusies suni, Tenara nodo­māja. Ļoti muļķīgi tā dzīvot bez suņa. Sājos laikos sie­vietei, kura dzīvo divatā ar bērnu, ir vajadzīgs suns. Bet šī taču ir Ogiona māja! Neviens nenāks šurp darīt ļaunu! Taču Ogions ir miris, miris, apglabāts meža malā zem koka saknēm. Un neviens nenāks šurp. Zvirbuļvanags ir projām, viņš ir aizbēdzis. Nav vairs pat Zvirbuļvanaga, tikai ēna, kas nevienam nav vajadzīga, miris cilvēks, kurš spiests būt dzīvs. Un man nav spēka, no manis nav nekāda labuma. Es saku Radīšanas vārdu, bet tas mirst manās lūpās, tas ir bez nozīmes. Akmens. Es esmu sieviete, veca sieva, nevarīga un dumja. Viss, ko daru, ir aplam. Viss, kam pieskaros, pārvēršas pelnos, ēnā, akmenī. Es esmu tumsas būtne, tumsas pārņemta un piesūcināta. Vienīgi uguns var mani šķīstīt. Vienīgi uguns var apēst mani, saēst mani kā…