Tehanu

Taču Tenara lūkojās uz tām, kodīja pirkstu kauliņus un, piepūlē saraukusi pieri, centās izlemt, izdomāt, ko darīt, kā tās aiznest sev līdzi. Viņa taču nevarēs tās panest. Bet tas jādara. Tās nedrīkst palikt šeit, apgānītajā namā, kurā ienācis naids. Tās pieder viņam. Ogionam. Gedam. Viņai. Zināšanas. Māci viņai visu! Tenara izņēma no maisa vilnu un dziju, ko bija gribējusi ņemt līdzi, un citu

uz citas salika tajā grāmatas, tad aizsēja maisu ar ādas saiti, galā apmezdama nesamo cilpu. Tad viņa teica: -Mums jāiet, Terru! To viņa sacīja kargadiešu valodā, bet arī meitenes vārds bija ņemts no kargadiešu valodas liesma, uguns liesmošana; Terru nejautādama tūdaļ paklausīja un atnāca pie Tenaras, nesdama uz muguras mazo . somiņu ar savu mantību.

Viņas panēma savas nūjas — lazdas un alkšņa zarus ' Ogiona zizli viņas atstāja tumšajā kaktā blakus durvīm Durvis palika plaši atvērtas jūras vējam.

Itin kā dzīvnieka instinkts vadīja Tenaru projām no laukiem un no kalnu ceļa, pa kuru viņa bija nākusi Šurp. Viņa izvēlējās īsu, taisnu taku lejup pa stāvo ganību nogāzi un, cieši turēdama Terru aiz rokas, devās pa to, cerēdama iziet uz līkumotā pajūgu ceļa, kas veda uz Gontas ostu. Tenara zināja: ja viņas sastaps Apsi, tad visam beigas, un ļoti iespējams, ka burvis gaida viņu uz ceļa. Taču varbūt ne uz šī ceļa.

Apmēram pēc jūdzes kāpuma lejup Tenara juta, ka spēj sākt atkal domāt. Pirmā doma bija tāda, ka viņa ir izvēlējusies pareizo ceļu. Jo pamazām atmiņā atgriezās hardiešu vārdi un vēl pēc brīža īstie vārdi; Tenara noliecās, pacēla akmeni un, turēdama to plaukstā, domās sacīja toIk, tad ielika akmeni kabatā. Pievērsusi skatienu gaisa un mākoņu plašumam, viņa domās vienu reizi ļ iesaucās: — Kalessin! — Un viņas prāts noskaidrojās tāpat kā dzidrais, spirgtais gaiss.

Viņas nonāca garā izcirtumā, kuru no abām pusēm apēnoja augsti, zālaini vaļņi un atsevišķi klintsakmeni, un šeit Tenara jutās mazliet neomulīgi. Iziedamas no iz­cirtuma ceļa pagriezienā, viņas lejā ieraudzīja tumši zilo līci, un starp Bruņuklintīm, kas ieskāva ūdens klajumu,

krastam tuvojās skaists kuģis ar uzvilktām burām. Iepriekšejā reizē, ieraudzījusi šādu kuģi, Tenara bija izbijusies taču šoreiz viņa nejuta baiļu. Viņai gribējās skriešus mesties tam pretī.

To nedrīkstēja. Tenara turpināja ceļu Terru solī. Šis solis bija raitāks nekā pirms diviem mēnešiem, un lejupgājiens to darīja vieglāku. Toties kuģis strauji traucās viņām pretī. Burās pūta magvējš, un tas slīdēja pār līci kā lidojošs gulbis. Tas bija piestājis ostā, pirms Tenara un Terru paguva noiet pusceļu lejup līdz nākamajam ceļa likumam.

Jebkāda lieluma pilsētas Tenarai šķita svešas un sa­vādas. Viņa pilsētās nebija dzīvojusi. Reiz viņa neilgu laiku bija skatījusi Havnoru pašu lielāko Jūrzemes pilsētu, un pirms daudziem gadiem viņa kopā ar Gedu bija iebraukusi Gontas ostā, taču viņi nebija kavējušies pilsētas ielās, bet tūlīt devušies augšup pa ceļu uz Pārkares klintīm. Otra Gontas pilsēta, kuru Tenara pazina, bija Velmuta, jo tur dzīvoja viņas meita; tā bija saulaina, miegaina ostas pilsētiņa, kurā tirgotāju kuģis no Andradas salām tika uzlūkots par īpašu notikumu un iedzīvotāju sarunas risinājās galvenokārt ap kaltētām zivīm.

Kad Tenara un Terru sāka iet pa Gontas ostas ielām saule vēl atradās itin augstu virs jūras rietumu pamales. Terru bija nežēlodamās nogājusi piecpadsmit jūdzes un, kaut gan noteikti jutās nogurusi, tomēr nelikās pārmocī­jusies. Arī Tenara jutās nogurusi, jo iepriekšējo nakti bija pavadījusi bez miega; arī satraukums paņēma krietnu tiesu spēka, turklāt Ogiona grāmatas nebija nekādas vieg­lās. Pusceļā vina tās bija ielikusi mugursomā, bet ēdamo un drēbes pārvietojusi vilnas maisā tā bija vieglāk, tomēr nasta joprojām palika smaga. Tā viņas abas gurdā

solī gar vietvietām izkaisītajām mājām nokļuva pie pilsētas vārtiem, kur ceļš ielocījās starp diviem akmenī cirstiem pūķiem un pārtapa ielā. Vīrietis, kurš sargāja vārtus, nopētīja abas gājējas. Terru nolieca apdegušo seju tuvāk plecam un paslēpa apdegušo roku zem priekšautiņa.

Vai jūs ejat uz kādu pilsētas māju, kundze? sargs jautāja, iesāņus pētīdams meiteni.

Tenara nesaprata, ko atbildēt Viņa nezināja, ka pilsētu vārtiem ir sargi. Viņai nebija naudas ceļa nodevai vaj naktsmājām iebraucamā vietā. Gontas ostas pilsēta viņa, nevienu nepazina un atcerējās vienīgi burvi to pašu kurš bija atnācis apglabāt Ogionu… kā viņu sauca?Tenara stāvēja ar pavērtu muti, gluži kā pamuļķīte Niedre.

Labi, ejiet vien tālāk, sargs garlaikots noteica un aizgriezās.