Tehanu

Nedrīkst atlaist meiteni, nedrīkst atdot to viņiem! Visi kuģinieki bija vīrieši. Tikai pēc krietna laika Tenara sāka apjēgt, ko viņi runā, kas ir noticis un kas joprojām notiek. Kad sieviete saprata, kas ir jaunais cilvēks tas, kuru viiia bija noturējusi par savu dēlu, viņai šķita, ka visu laiku ir to zinājusi, tikai nav spējusi domāt. Viņa nebija spējusi domāt neko. Vīrietis bija atnācis atpakaļ no pie­krastes uz kuģa un tagad stāvēja netālu no laipas, sarunā­damies ar kādu sirmu jūrasbraucēju, pēc izskata spriežot, kuģa kapteini. Viņš paskatījās uz Tenaru, kuru vīri bija atstājuši sakņupušu klāja kaktā starp borta treliņiem un lielo enkura spilvi. Garās dienas pagurums bijapieveicis Terru bailes, un meitene gulēja, cieši aizmigusi, piespie­dusies Tenarai; mazā mugursomiņa kalpoja viņai par spil­venu un apmetnis par segu.

Tenara lēni piecēlās, im jaunais vīrietis tūlīt pienāca viņai klāt. Viņa nogludināja svārkus un centās atglaust atpakaļ matus. — Es esmu Tenara no Atuanas, vina teica. Vīrietis stāvēja nekustēdamies. Man Šķiet, ka tu esi karalis, — Tenara sacīja.

Vīrietis bija ļoti jauns, jaunāks par viņas dēlu Zvirgzdu. Diez vai viņam varēja būt pilni divdesmit gadi. TaČu kaut kas viņa sejā nepavisam nebija jauns, un acīs jautās kaut kas tāds, ka Tenara nodomāja: viņš ir izgājis cauri ugunij.

- Es esmu Lebannens no Enladas, kundze, vīrietis teica un dzirās paklanīties vai pat nomesties uz ceļgala viņas priekšā. Tenara satvēra viņa rokas, tā ka abi palika stāvam vaigu vaigā. Neklanies man, viņa teica, un aries tev ne!

Vīrietis pārsteigts iesmējās un, turēdams Tenaras rokas, ielūkojās viņai tieši sejā. Kā tu zināji, ka es tevi meklēju? Vai tu nāci pie manis, kad tas vīrs…?

-  Nē, nē. Es bēgu no viņa, no… no neliešiem… Es tikai mēģināju doties uz mājām.

-  Uz Atuanu?

-  Ai nē! Uz savām lauku mājām. Vidusielejā. Tepat Gontā. Tenara iesmējās, taču smieklos skanēja asaras. Tagad asarām drīkstēja ļaut vaļu, tās vajadzēja izraudāt. Viņa atlaida karaļa rokas, lai varētu noslaucīt acis.

-  Kur atrodas Vidusielejā? viņš jautāja.

-   Uz dienvidiem un austrumiem, abu šo zemesragu viņā pusē. Tur ir ostas pilsētiņa Velmuta.

-   Mēs tevi aizvedīsim turp, 1 karalis teica, un viņa balsī jautās prieks par iespēju piedāvāt palīdzību un pa­līdzēt.

Tenara pasmaidīja un, noslaucījusi acis, piekrītoši pamāja ar galvu.

-   Bet tagad kādu glāzi vīna. Drusku ēdiena un atpū­tas, viņš teica, un gultu tavam bērnam. Kuģa kap­teinis neuzkrītoši klausījās un nodeva pavēles tālāk. Uz priekšu panācās plikgalvainais vīrietis, kuru Tenara atce­rējās redzējusi agrāk šķiet, sen, gauži sen. Viņš gribēja pacelt Terru. Tenara nostājās starp viņu un meiteni. Ne­drīkst ļaut svešiniekam aiztikt Terru. | Es pati aizne­sīšu! vina saspringtā, spalgā balsī iesaucās.

-   Tur būs kāpnes, kundze. Labāk tomēr es, -jūrnieki iebilda, un Tenara saprata, ka viņš grib labu, tomēr neva­rēja Jaut viņam aiztikt meiteni.

-   Ļauj man! sacīja jaunais karalis un, izlasījis Tenaras skatienā atļauju, notupās, pacēla aizmigušo meiteni, aiznesa viņu līdz lūkai un uzmanīgi sāka kāpt lejā pa spraišļu kāpnēm. Tenara sekoja.

Neveiklām, maigām kustībām jaunais vīrietis apgul­dīja Terru mazas kajītes guļvietā. Viņš ievīstīja meiteni apmetnī. Tenara ļāva viņam to darīt.

Viņi iegāja lielākā kajītē, kas atradās kuģa pakaļgalā; garenais logs tās sienā pavēra skatu uz krēslaino līci. Ka­ralis aicināja Tenaru apsēsties pie ozolkoka galda. Pa­ņēmis kuģapuikas atnesto paplāti, viņš ielēja bieza stikla kausos sarkanu vīnu, piedāvāja viņai augļus un kūkas.

Tenara nogašoja vīnu.

-   Ļoti garšīgs, bet tas nav Pūķa Gads, viņa teica.

Karalis paskatījās uz Tenaru ar neslēptu izbrīnu ka

visparastākais zēns.

-  Tas ir no Enladas, nevis no Andradas, viņš gluži kā aizbildinādamies paskaidroja.

-  Ļoti garšīgs, -Tenara apgalvoja un iedzēra vēl vienu malku. Tad viņa paņēma kūku. Tā bija smilšu kūka ar bagātīgu tauku piedevu, taču bez īpaša salduma. Zaļās un dzintardzeltenās vīnogas bija saldeni skābas. Ēdiena un vīna spēcīgā garša bija gluži kā tauva, kas saistīja kuģi pie krasta; arī Tenaru tā no jauna saistīja pie pasaules un pie sevis pašas.

-   Es biju ļoti nobijusies, Tenara kā atvainodamās teica. Ceru, ka drīz atgūšos. Vakar nē, šodien, šorīt mani sasaistīja… burvība… Vārds neparko negribēja nākt pār lūpām, un viņa sastomījās, to izrunādama. Man tika uzvelts… 1…lāsts. Šķiet, ka tas man atņēma valodu un prātu. Un mēs no tā bēgām, bet saskrējāmies tieši ar to vīrieti, kurš… Viņa izmisusi palūkojās jaunajā karalī, kurš klausījās viņas stāstu. Nopietnās acis ļāva viņai pateikt to, kas jāpasaka. Viņš bija viens no tiem, kuri sakropļoja meiteni. Viņš un viņas vecāki. Izvaroja viņu, piekāva un sadedzināja… tādas lietas notiek, valdniek. Un notiek ar bērniem. Un tagad viņš izseko meiteni, grib viņu atdabūt. Un…

Tenara aprāvās un iedzēra malku vīna, piespiezdama sevi izjust tā garšu.