Kad Tenara pamodās, uz kuģa valdīja dzīva rosība: dēļi Čīkstēja un krakstēja, virs galvas dunēja skrejošu soļu troksnis, buru audekls plandījās vējā, kuģa vīri sasaucas savā starpā. Terru bija grūti pamodināt, un atmodusies viņa izskatījās apātiska, varbūt karsoņa mocīta; tiesa, meitene vienmēr bija tik silta, ka Tenara neprata noteikt, kad viņai ir karsonis. Juzdama nožēlu par to, ka vilkusi trauslo bērnu kājām piecpadsmit jūdzes, un par visu, kas bija noticis vakiir, Tenara mēģināja viņu uzmundrināt, stāstīdama, ka viņas atrodas kuģī un ka šajā kuģī ir īsts karalis, un ka šī mazā istabiņa, kurā viņas atrodas, ir paša karaļa istaba; ka šis kuģis vedīs viņas uz mājām, uz veco lauku saimniecību, un mājās viņas sagaidīs Cielavas tante, un varbūt tur būs arī Zvirbuļvanags. Taču ari tas neizraisīja Terru interesi. Viņa palika mēma, trula un apātiska.
Uz meitenes sīkās, tievās rociņas Tenara ieraudzīja pēdas četrus pirkstu nospiedumus, sarkanus kā ugunszīmes, tādus, ko būtu varējis atstāt rupjš satvēriens. Bet Ašais taču nebija sagrābis viņas roku, tikai pieskāries viņai. Tenara bija teikusi, bija apsolījusi meitenei, ka šis cilvēks nekad, nekad vairs viņai nepieskarsies. Solījums bija lauzts. Viņas vārds zaudējis nozīmi. Un kurš vārds var kaut ko iespēt pret kurlu, rupju varmācību?
Viņa noliecās un noskūpstīja zīmes uz Terru rokas. Žēl, ka es nepaguvu pabeigt tavu sarkano kleitu, viņa teica. Karalim droši vien būtu paticis to redzēt. Bet laikam jau cilvēki nemēdz valkāt labākās drēbes uz kuģa pat karaļi ne.
Terru sēdēja guļvietā nokārtu galvu un neko neatbildēja. Tcnara sāka sukāt viņas matus. Tie beidzot bija sākusi| spēcīgi augt, un tumšs, zīdains mākonis nosedza galvas apdedzinātās daļas. Vai tu esi izsalkusi, putniņ? Tu vakar paliki bez vakariņām. Varbūt karalis pacienās mūs ar brokastīm. Viņš man vakar deva kūkas un vīnogas.
Atbildes nebija.
Kad Tenara sacīja, ka laiks iet ārā no kajītes, meitene paklausīja. Uz klāja viņa visu laiku turēja galvu piespiestu plecam. Meitene neskatījās ne uz baltajām, rītavēja piepūstajām burām, ne uz dzirkstošo ūdeni, ne atpakaļ uz Gontas kalnu, kas liels, mežots un majestātisks slēja debesīs klinšaino virsotni. Viņa nepacēla galvu, kad Lebannens viņu uzrunāja.
-Terru, -Tenara klusi teica, notupusies pie meitenes uz ceļiem, kad karalis runā ar tevi, ir jāatbild.
Terru klusēja.
Kad Lebannens lūkojās meitenē, viņa sejas izteiksme bija neizdibināma. Varbūt tā bija maska, pieklājības maska, aiz kuras slēpās riebums un šausmas. Taču viņa tumšās acis lūkojās cieši un noteikti. Ļoti viegli viņš pieskārās meitenes rokai un sacīja: — Tu droši vien juties ļoti savādi, pamozdamās jūras vidū.
Brokastīs meitene apēda tikai mazdrusciņ augļu. Kad Tenara jautāja, vai viņa vēlas iet atpakaļ uz kajīti, Terru pamāja ar galvu. Tenara negribīgi atstāja meiteni saritinājušos guļvietā un devās atpakaļ uz klāja.
Kuģis slīdēja uz priekšu starp Bruņuklintīm drūmām, augstām klinšu sienām, kuras šķita liecamies pāri burām. Strēlnieki, kuri stāvēja sardzē augstu uz klintīm mazajās, bezdelīgu ligzdām līdzīgajās nocietinājumu vietās, skatījās lejup uz kuģa klāju, un jūrnieki apveltīja viņus nebēdīgām klaigām. Ceļu karalim! viņi sauca un no augšas atskanēja atbilde, tāla un klusa kā bezdelīgas čiepsts: — Karalim!
Lebannens stāvēja pie kuģa augstā priekšgala blakus kapteinim un pavecam, kalsnam vīrietim ar šaurām acīm un pelēku apmetni, kādus nēsāja Roukas salas magi. Ari Gedam todien, kad viņi atveda Erreta-Akbes gredzenu uz Zobena torni, bija šāds tīrs un smalks apmetnis; uz Atuanas kapeņu aukstajiem akmeņiem un tuksnesīgo kalnu smiltīs, abiem kopā šķērsojot šos kalnus, viņa vienīgais apsegs bija vecs, notraipīts, nodilis un netin ceļojuma apmetnis. Tenara kavējās šajās domās, raudzidāmās, kā gar kuģa sāniem gaisā ceļas baltas putu vērpetes un augstās klintis palēnām atkāpjas aizmugurē.
Kad kuģis bija pabraucis garām pēdējiem rifiem un pagriezies uz austrumu pusi, visi trīs vīri pienāca pie Tenaras. Lebannens teica: Mana kundze, šis ir Vēju maģistrs no Roukas salas.
Mags paklanījās, un vērīgās acis lūkojās Tenarā ar atzinību un reizē ar ziņkāri; šis ir cilvēks, kurš grib zināt, no kuras puses pūš vējš, Tenara nodomāja.
— Tagad man vairs nav jāvēlas, kaut pieturētos labs laiks, jo es varu uz to droši paļauties, — viņa teica Vēju maģistram.
— Tādā dienā kā šī es uz kuģa esmu tikai lieks smagums, mags atbildēja. -Turklāt, ja kuģi vada tāds meistars kā kapteinis Serrathens, kam vēl vajadzīgs laikdaris?
Mēs visi esam tik galanti, viņa nodomāja, kundzes, kungi, valdnieki un maģistri, klanīšanās un komplimenti. Tenara paskatījās uz jauno karali. Viņš lūkojās pretī smaidīdams, taču atturīgs.
Viņa jutās tāpat, kā pirms daudziem gadiem bija jutusies Havnorā: primitīva, neveikla lauciniece blakus šo vīriešu izsmalcinātībai. Bet, nebūdama vairs meitene, viņa šoreiz nejuta īpašu bijību, tikai brīnījās par to, kā vīrieši vada savu pasauli šajā masku dejā un cik viegli sievietei iemācīties to dejot.