Tehanu

Tādā gadījumā es nevaru būt jūsu sieviete no Gontas, jo es jūs nevedīšu pie Zvirbuļvanaga.

-Ari es biju tādās domās, mags teica ar šķietamu un varbūt pat īstu vaļsirdību, ka tu tā nevari būt, mana kundze. Pirmkārt, viņš vīzijā noteikti būtu nosaucis tavu vardu. Ļoti maz ir tādu, kas atklāti nes savus īstos vārdus! Taču Roukas padome man uzticējusi tev pavaicāt: vai tu Šajā salā pazīsti kādu sievieti, kura varētu būt mūsu mek­lētā-māsa vai māte kādam ar spēku apveltītam cilvēkam, varbūt pat viņa skolotāja, jo dažas burves ir ļoti gudras. Varbūt Ogions pazina tādu sievieti? Viņš esot pazinis katru dzīvu dvēseli šajā salā, kaut ari pats dzīvoja viens un klejoja pa neapdzīvotām vietām. Kaut viņš šobrīd būtu dzīvs un spētu mums palīdzēt!

Tenara jau bija paguvusi iedomāties zvejnieku sievu no Ogiona stāsta. Taču tā bija veca jau tad, kad Ogions pirms daudziem gadiem viņu sastapa, un tagad noteikti ir mirusi. Tiesa, mēdz stāstīt, ka pūķi dzīvojot ļoti garu mūžu.

Kādu brīdi Tenara neteica neko, tad atbildēja: Es

nevienu tādu sievieti nepazīstu.

Viņa juta magā briestam apslāpētu neiecietību pret

sevi. Skaidrs,ka viņš domā: kas šai sievai aiz ādas? Ko

viņa slēpj? Un Tenara nesaprata, kāpēc nevar viņam to sacīt. Viņa kurlums apslāpēja sievietes vārdus. Viņam nevar pat pateikt, ka viņš ir kurls.

-Tātad Jūrzemei tagad nav arhimaga, viņa beidzot teica. Toties tai ir karalis.

Kuram mēs dāvājam savas cerības un uzticību, mags teica ar sirsnību, kas viņam labi piederējās. Lebannens skatīdamies un klausīdamies pasmaidīja.

Pēdējo gadu laikā bijis daudz posta un nelaimju,. Tenara vilcinādamās teica. Mana… tā mazā meitene. Tādi gadījumi kļuvuši pārāk ikdienišķi. Un es esmu dzir­dējusi, ka ar spēku apveltīti vīrieši un sievietes stāsta: viņu spēks gaistot vai kļūstot citāds.

Tas cii vēks Skals, kuru arhimags un mans valdnieks uzvarēja sausajā zemē, izraisīja neredzētu postu un ne­laimes. Mums vēl ilgi vajadzēs atjaunot savu mākslu, dzie­dināt savus burvjus un burvju spējas, mags pārliecināti teica.

Diez vai ar atjaunošanu un dziedināšanu pietiks,sacīja Tenara, kaut gan arī tas, protams, būs jādara… Bet es domāju, vai nevar būt tā… Ja nu tādam vīram kā Skals bija tik milzīgs spēks tieši tāpēc, ka pasaule jau bija sākusi mainīties… un ka ir notikusi un joprojām notiek kaut kāda pārmaina, liela pārmaiņa? Un varbūt tieši šīs pārmaiņas dēļ mums Jūrzemē atkal ir karalis varbūt karalis pašlaik vajadzīgs vairāk nekā arhimags?

Vēju maģistrs palūkojās viņā tā, it kā tālumā pie apvāršņa redzētu briestam negaisa mākoni. Viņš pat pacēla labo roku, izdalīdams pirmo kustību vēju sais­tīšanas burvībā, tad atkal to nolaida. Mags pasmaidīja. Nebaidies, mana kundze, viņš teica. Rouka un ma­ģijas māksla izturēs. Mūsu dārgumi ir labi apsargāti!

Pasaki to Kalesinam! Tenara atmeta, piepeši vairs nespēdama paciest viņa pilnīgi neapzināto necieņu. Protams, tas maģistru apmulsināja. Viņš dzirdēja pūķa vārdu. Taču tas viņam nelika sadzirdēt Tenaru. Kā gan cilvēks, kurš nav klausījies sievietē kopš savas mātes pē­dējās šūpļa dziesmas, būtu varējis viņu dzirdēt?

Tā ir, sacīja Lebannens, Kalesins atlidoja uz Rouku, kas tiek uzskatīta par pilnīgi drošu, no pūķiem aizsargātu vietu, un tas nenotika mana valdnieka burvību dēļ jo tad viņam vairs nebija maga spēka… Bet es ne­domāju, Vēju maģistr, ka Tenaras kundze baiļotos sevis de|.

Mags nopietni mēģināja labot savu aizskarošo izturē­šanos. Piedod, mana kundze, viņš teica. Es runāju ar tevi kā ar parastu sievieti.

Tenara gandrīz iesmējās. Viņai gribējās šo cilvēku sapurināt. Tomēr viņa tikai vienaldzīgi atbildēja: Manas bailes ir parastas bailes. Nav nozīmes runāt, jo maģistrs tikpat viņu nedzird.

Taču jaunais karalis klusēdams klausījās.

Kuģa zēns augstu virs galvas reibinošajā, līganajā mastu, buru un rāju pasaulē skaidrā, skanīgā balsī ie­saucās: Aiz raga redzama pilsēta! Nākamajā brīdī visi, kas stāvēja uz klāja, ieraudzīja nelielu pelēku jumtu puduri, zilganu dūmu grīstes, rietošās saules atspulgus dažās logu rūtīs un Velmutas molus un piestātnes mazajā, zilgani samtainajā līcī.

-   Vai man pašam vadīt kuģi ostā, vai to darīsi tu, mans kungs? rāmais kuģa kapteinis jautāja, un Vēju maģistrs atbildēja: Brauc pats, kaptein! Man negribas līkumot starp visiem tiem krāmiem! Un viņš pamāja uz dau­dzajām līcī izkaisītajām zvejas laivām. Tā nu karaļa kuģis kā gulbis starp pīlēniem sāka lēni un cēli peldēt pa līci, saņemdams sveicienus no katras laivas, kurai pabrauca garām.

Tenara pārlaida skatienu piestātnēm, taču nevienu citu jūrasbraucēju kuģi tur neredzēja.

-    Mans dēls ir jūrnieks, viņa teica Lebannenam. Domāju, ka varbūt viņa kuģis būs piestājis krastā.

-   Kā sauc viņa kuģi?

~ Viņš bija trešais palīgs uz "Eskelas kaijas", bet kopš tā laika jau pagājuši divi gadi. Varbūt viņš pārgājis uz