Tehanu

Tomēr tajā jaukajā namā, kur Ābele dzīvoja ar savu vīru, jaunu tirgoni, meita kopā ar māti jutās mazliet neveikli. Vairākas reizes viņa veltīja mātei domīgu, gandrīz piesardzīgu skatienu. Redzi, man tas viss nekad neko nenozīmēja, māt, Ābele teica, stāvēdama Tenaras guļamistabas durvīs, visi tie stāsti par atjaunoto Miera rūnu… un par to, ka tu atvedi uz Havnoru slaveno Gredzenu. Tas bija tikpat kā viena no dziesmām. Notikumi pirms tūkstoš gadiem! Bet tā taču tiešām biji tu, vai ne?

—         Tā bija meitene no Atuanas, Tenara klusu at­bildēja, -un tas bija pirms tūkstoš gadiem. Man šķiet, ka ari tagad es varētu nogulēt tūkstoš gadu no vietas.

-   Nu tad cj gulēt! Ābele aizgriezās, pēc tam ar lampu rokā pagriezās atpakaļ. Iedomājies, skūpstās ar karali viņa sacīja.

-   Liecies nu mierā! Tenara atbildēja.

Ābele ar vīru uzņēma Tenaru savā namā vairākas dienas, bet pēc tam Tenara noteikti vēlējās iet tālāk uz savām mājām. Ābele pavadīja māti un Terru gar rāmas, sudrabainās Kahedas krastu. Vasara gāja uz rudens pusi. Saule joprojām karsēja, bet vējš bija kļuvis dzestrs. Lapotņu zaļums izskatījās paguris un noputējis, un tīrumos tika vākta raža; dažviet tie bija jau kaili.

Ābele nopriecājās, ka Terru kļuvusi daudz spēcīgāka un spēj ik dūšīgi soļot.

-   Tev vajadzēja redzēt viņu Re Albi, Tenara teica,

-    pirms… un aprāvās. Viņa bija nolēmusi neuzvelt meitai visas šīs raizes.

-   Kas tad notika? Ābele jautāja tik ciesā apņēmībā uzzināt noklusēto, ka Tenara padevās un klusi atbildēja:

-   Uzradās viens no viņiem.

Terru gāja gabaliņu pa priekšu, lūkodamās pēc mel­lenēm ceļmalas cērpos; viņas kājas zem apaugušās klei­tiņas izskatījās neparasti garas.

-   Viņas tēvs? — Ābele jautāja, juzdamās šķebīgi no šīs domas.

-   Cielava teica: tas, kurš visdrīzāk bijis tēvs, saucis sevi par Samu. Šis bija jaunāks. Šis bija tas, kurš atnāca pie Cielavas pateikt par meiteni; Viņu sauc Ašais. Viņš… klejoja pa Re Albi. Un tad mēs nelaimīgā kārtā saskrējā­mies ar viņu Gontas ostā. Bet karalis aizraidīja viņu prom. Un tagad es esmu te, bet viņš tur, un viss ir aiz muguras.

-   Bet Terru pārbijās, Ābele sadrūmusi teica. Tenara pamāja ar galvu.

Bet kāpēc tu gāji uz Gontas ostu?

Redzi, tas vīrs Ašais strādāja kādam cilvēkam… burvim Re Albi valdnieka mājā, un es šim burvim nepa­tiku… Viņa mēģināja atcerēties burvja ikdienas vārdu, bet nevarēja; prātā nāca vienīgi Tuaho, kargadiešu nosau­kums kādam kokam, taču viņa neatcerējās, kādam.

-Aktā?

-  Nu, un tad man likās, ka labāk būs doties uz mājām.

-  Bet kāpēc tu nepatiki tam burvim?

-Galvenokārt tāpēc, ka esmu sieviete.

-  Phe! Ābele izmeta. Vecā gaiļa dziesma.

Šoreiz drīzāk jauna gaiļa dziesma.

-         Vēl sliktāk… Es neesmu dzirdējusi, ka no maniem paziņām kāds būtu manījis šajā pusē Terru vecākus, ja tā tos var saukt. Bet, ja nu tie tomēr kaut kur te klejo, man nepatīk, ka tu viena dzīvosi tajās lauku mājās.

Ir jau patīkami, kad meita pret māti izturas kā vecākā, bet māte var justies kā meita pašas meitai. Tomēr Tenara nepacietīgi atmeta: Man tur nekas nevar notikt!

-Tev vismaz vajadzētu suni.

-          Par to es esmu domājusi. Varbūt kādam ciemā ir kucēns. Kad tiksim tur, vajadzēs pajautāt Cielavai.

-   Kucēnu ne, māt. Suni.

Bet jaunu, tādu, ar ko Terru var spēlēties, Tenara lūdzoši iebilda.

-          Ir gan labums no tāda kucēna, kas bučosies ar zag­ļiem, pilnasinīgā, pelēkacainā meita, blakus iedama, iesmējās.

Ciematā viņas nokļuva ap dienas vidu. Cielava apsvei­ca Tenaru un Terru ar neviltotu sirsnību, skāvieniem, skūpstiem, jautājumiem un cēla galdā cienastu. Ari Cie­lavas mazrunīgais vīrs un citi ciemata iedzīvotāji ienāca

sasveicināties ar Tenaru. Viņa juta prieku par atgriešanos mājās.

Cielava kopā ar dēlu un meitu diviem jaunākajiem no viņas septiņiem bērniem pavadīja atnācējas uz Ozolu mājām. Abi bērni bija pazinuši Terru kopš pirmās dienas kad Cielava atnesa viņu mājās, un pieraduši pie viņas, tomēr pēc divu mēnešu atšķirtības pirmajā bridi jutas nedroši. Arī kopā ar viņiem un pat ar Cielavu meitene palika ierāvusies sevī un apātiska, tāpat kā grūtajās agrā­kajās dienās.

Viņa ir pārguruši un apjukusi no visas šīs ceļošanas. Gan tas pāries. Visu laiku mums gāja apbrīnojami labi,Tenara teica Cielavai, taču Ābele neļāva viņai tik vien­kārši atrunāties. Uzradās viens no viņiem un pārbiedēja Terru un māti, Ābele paskaidroja. Un pamazām, kamēr sievietes pēcpusdienas gaitā atvēra auksto, piesmakušo, putekļaino māju, saveda to kārtībā, izvēdināja gultasdrēbes, nopukojās par sīpoliem, kuri sākuši asnot, ienesa pieliekamajā mazliet ēdamā un uzlika uz uguns lielu zupas katlu vakariņām, Tenaras meita un draudzene par abām izdabūja no Tenaras visu garo stāstu. Tas nāca ļoti lēni, pa vienam vārdam. Tenara itin kā nespēja skaidri izstāstīt, ko nodarījis burvis; tur bijusi kaut kāda burves­tība, viņa neskaidri izteicās, vai varbūt tas vīrs sūtījis viņām pa pēdām Ašo. Bet, kad Tenara sāka runāt par ka­rali, vārdi plūda bez aizķeršanās.