Tehanu

viņa apvaicājās par Gedu. Viņai nebija gribējies to darit kamēr tuvumā bija Cielava un Ābele: tas nozīmētu pārāk daudz jautājumu un paskaidrojumu. Līdz šim viņa nemaz nebija pieminējusi Geda uzturēšanos Re Albi. UnTenaiaj vispār vairs negribējās runāt par Re Albi. Kad viņa mēģināja p

-    Vai pagājušajā mēnesī šurp atnāca kāds vīrietis ar ziņu no manis palīdzēt darbos?

-   Vai, es galīgi aizmirsu! iesaucās Tērce. Tu domā Vanagu, to ar rētām uz sejas, vai ne?

-    Jā, Tenara atbildēja, Vanagu.

-     Bija, kā tad, ka bija, un tagad viņš laikam ir Karstavotu kalnos, virs Lisu, aizdzina turp aitas, Sērija aitas. Atnāca, teica, ka no tevis, bet te prieks viņa nebija galīgi nekāda darba, jo par aitām gādājam mēs ar Strautu, ar piena kambari es tieku galā pati, un, kad vajag, palīgā atnāk vecais Malks un Lāse, un tā nu es lauzīju galvu, bet Strauts saka: "Ej un paprasi Sērija palīgam, fermera Sērija pārraugam tur, augšā pa ceļu, necik tālu no Kahedananas, varbūt viņiem vajag ganus kalnu ganībās," tā viņš teica, un šis te Vanags tā ari izdarīja, dabūja darbu un prom bija jau nākamajā dienā. "Ej un paprasi Sērija palīgam," Strauts viņam teica, un tā viņš izdarīja, un tie viņu tūliņ pieņēma. Droši vien uz rudeni atgriezīsies ar visu ganāmpulku. Tagad viņš noteikti ir augstajās ganībās uz Garās Grēdas virs Lisu. Bet varbūt viņam iedeva kazas. Tāds patīkams cilvēks. Aitas vai kazas, es īsti neatceros. Cerams, tev nav nekas pretī, ka mēs viņu nepa­turējām šeit, Goha, bet mums tik tiešām te nebija nekāda darba priekš viņa; mēs ar Strautu un vecais Malks un Lāse paši savedām visus linus. Un tas Vanags teica, ka tur, no kurienes nākot, esot ganījis kazas kaut kur viņā kalna pusē, kaut kur virs Ārmutas, viņš teica, bet aitas

neesot ganījis. Varbūt tie būs iedevusi viņam

gan viņš kazas.

-Varbūt, -Tenara teica. Viņa juta lielu atvieglojumu um lielu vilšanos. Viņai bija gribējies zināt, ka Geds ir sveiks un vesels, bet bija gribējies sastapt viņu šeit.

Bet pietiek ar to, viņa sev teica, ka es vienkārši esmu pajas, un varbūt pat labāk, ka viņa te nav, ka te nav nekā no tā visa, ka Re Albi bēdas, sapņi, burvestības un šaus­mas ir palikušas aiz muguras uz visiem laikiem. Tagad es esmu šeit, Šīs ir manas mājas šīs akmens grīdas un sienas, šie logi ar mazajām rūtīm, aiz kurām zvaigžņu gaismā slejas tumši ozolu stāvi, šīs klusās, kārtīgās ista­bas. Šai naktī Tenara labu bridi nevarēja aizmigt. Viņas meita gulēja blakusistabā, bērnistabā kopā ar Terru, un Tenara viena gulēja pati savā gultā, sava vīra gultā.

Beidzot viņa aizmiga. Pamodusies viņa neatcerējās, ka būtu redzējusi sapņus.

Pēc dažām mājās nodzīvotām dienām Tenara gandrīz vairs nedomāja par Re Albi pavadīto vasaru. Tā bija sena un tāla. Kaut gan Tērce apgalvoja, ka te neesot "galīgi nekāda darba", darāmā atradās pietiekami daudz: vaja­dzēja paveikt nepadarītos vasaras darbus un visu, kas saistīts ar ražas novākšanu un lopu kopšanu. Tenara strā­dāja no rīta līdz vakaram un, ja atlika neliels vaļas bridis, vērpa vai šuva Terru drēbes. Sarkanā kleita beidzot bija gatava un izdevusies ļoti glīta; tai bija balts priekšautiņš svētku reizēm un oranži brūngans ikdienai. Nu re, cik tu izskaties skaista! — Tenara šuvējas lepnumā iesaucās, kad Terru pirmoreiz uzvilka to mugurā.

Terru novērsa seju.

Tu esi skaista,—Tenara sacīja citādā tonī. Paklau­sies, Terru! Panāc pie manis! Tev ir rētas, lielas un neglītas

rētas, tāpēc ka tev tika nodarīts liels ļaunums. Cilvēki redz šīs rētas. Bet viņi redz ari tevi, un tu neesi tas pats kas rētas. Tu neesi neglīta. Tu neesi ļauna. Tu esi Terru! tu esi skaista. Tu esi Terru, kura var skaisti strādāt, stāigāt, skraidīt un dejot savā sarkanajā kleitā.

Meitene klausījās, un sejas gludā, nesakropļotā puse bija tikpat nedzīva kā sastingusī rētu maska.

Viņa paskatījās lejup uz Tenaras rokām un pēc brīža pieskārās tām ar saviem sīkajiem pirkstiņiem. Tā skaista kleita, meitene teica savā vārgajā, piesmakušajā balsī.

Kad Tenara, palikusi viena, vāca kopā sarkanā au­duma atlikumus, viņas acīs sūrstēdamas sakāpa asaras. Viņa jutās kā saņēmusi pārmetumu. Bija pareizi, ka viņa pašuva šo kleitu, un bērnam viņa bija teikusi patiesību. Tomēr "pareizi" un "patiesība" vēl nav viss. Aiz šīs pa­reizības un patiesības plešas plaisa, aiza, bezdibenis. Mīlestība viņas mīlestība pret Terru un Terru mīlestība pret viņu met tiltu pāri šim bezdibenim, tiltu kā zirnekļu tīkla pavedienu, taču mīlestība nespēj šo aizu piepildīt vai aizvērt To nespēj nekas. Un meitene zina to labāk nekā viņa pati.

Pienāca rudens ekvinokcija, un spoža rudens saule kvēloja cauri miglai. Ozolu lapās rotājās pirmās bronzas nokrāsas. Berzdama krējuma traukus piena kambari, kura logs un durvis bija plaši atvērti spirgtajam gaisam, Tenara domāja par to, ka šodien Havnorā tiek kronēts viņas jau­nais karalis. Kungi un dāmas pastaigāsies savos zilajos, zaļajos un sarkanajos tērpos, bet viņš būs ģērbies viscaur baltā. Viņš dosies augšup pa kāpnēm Zobena tomī pa tām pašām kāpnēm, pa kurām bija kāpusi viņa kopā ar Gedu. Karaļa galvā tiks uzlikts Morreda kronis. Taurēm skanot, viņš pagriezīsies un apsēdīsies tronī, kurš tik

daudz gadu ir stāvējis tukšs, un palūkosies uz savu karaļvalsti ar tumšajām acim, kuras pazīst sāpes un bailes"Valdi krietni un valdi ilgi, nabaga zēn!" Tenara sevī teica. Tad viņa nodomāja: "Tam tomēr vajadzēja būt Ge­dam. kurš uzliek kroni viņa galvā. Gedam vajadzēja

braukt turp!"

Bet Geds ganīja bagātnieka aitas vai varbūt kazas kaut kur augstu kalnu ganībās. Bija skaidrs, sauss, zeltains rudens, un diez vai viņi dzīs ganāmpulkus lejup, iekams tur, kalnos, būs uzsnidzis sniegs.

Kad Tenara devās uz ciematu, viņa nolēma iet gar Efejas māju Dzirnavu takas galā. Pēc tuvākas iepazīšanās ar Sūnu Re Albi pusē viņā bija radusies vēlēšanās labāk iepazīt Efeju, ja vien izdotos gaisināt burves aizdomī­gumu un skaudību. Tenarai pietrūka Sūnas, kaut gan šeit bija Cielavas sabiedrība; no Re Albi burves viņa bija daudz iemācījusies un to iemīļojusi, turklāt Sūna bija de­vusi gan viņai, gan Terru kaut ko tādu, kas viņām vaja­dzīgs. Tenara cerēja šeit kaut cik aizpildīt šo tukšumu. Taču Efeja, kaut ari krietni tīrāka un uzticamāka nekā Sūna, negrasījās atmest savu nepatiku pret Tenaru. Pret viņas tuvināšanās mēģinājumiem burve izturējās ar nicinājumu, kuru, kā Tenara atzina, viņas varbūt bija pelnījušas. "Tu ej savu ceļu, un es iešu savējo," Efeja viņai pavēstīja nevis vārdos, bet visos citos iespējamajos veidos, un Tenara paklausīja, taču satiekoties turpināja izturēties pret Efeju ar uzsvērtu cieņu. Pārāk ilgi un bieži, Tenara nosprieda, es esmu likusi viņai justies niecīgai, un viņa ir pelnījusi gandarījumu. Acīmredzot piekrizdama šai domai, burve pieņēma Tenaras cieņas apliecinājumus ar nemainīgu saltumu.

Rudens cēliena vidū uz ieleju atnāca zintnieks Skā­bardis, kuru kāds bagāts lauksaimnieks bija izsaucis ārstēt

savu ģikti. Kādu laiku zintnieks, kā parasti, uzkavējās Vidusielejā un vienu pēcpusdienu pavadīja Ozolu mājās lai paskatītos, kā klājas Terru un parunātos ar Tenaru Skābardis vēlējās zināt visu, ko vien Tenara varēja pastāstīt par Ogiona pēdējām dienām. Viņš bija Ogijona audzēkņa audzēknis un Gontas maga dedzigs apbrīnotājs Tenara juta, ka par Ogionu viņai nav tik grūti runāt kā par pārējiem Re Albi iedzīvotājiem, un izstāstīja Skā bardim visu, ko varēja. Kad viņa bija beigusi, zintnieks mazliet piesardzīgi pavaicāja: Un arhimags vai viņš ieradās tur?

-   Jā, — Tenara atbildēja.

Skābardis, gadus četrdesmit vecs miermīlīga izskata vīrietis ar gludu seju, nelielu noslieci uz tuklumu un tumšiem lokiem zem acīm, kas itin kā kontrastēja ar laipno seju, uzmeta sievietei vērīgu skatienu un neko nejautāja,

-   Viņš ieradās pēc Ogiona nāves. Un atkal aizgāja,I Tenara atbildēja. Pēc brīža viņa piebilda: Viņš vairs ļ nav arhimags. Vai tu to zināji?

Skābardis pamāja ar galvu.

-    Vai ir kaut kas dzirdēts par jauna arhimaga izvēli?

Zintnieks papurināja galvu. Nesen bija piebraucis

kāds kuģis no Enladas, bet tie neko citu nerunāja kā tikai par kronēšanu. Tā viņiem pārņēmusi visas domas. Un šķiet, ka visas zīmes un notikumi vēsta labu. Ja magu labvē­lība ir vērtīgs guvums, tad šis mūsu jaunais karalis ir ba­gāts vīrs… Un šķiet, ka arī darbīgs. Tieši tobrīd, kad es grasījos iet prom no Velmutas, pa sauszemi pienāca pa­vēle no Gontas ostas, lai augstmaņi, tirgotāji, mērs un viņa padomes vīri sanākot kopā un gādājot, ka visi apgabalu pārvaldnieki būtu uzticami goda vīri, jo tagad tie ir karaļa kalpi, un lai tie pildītu viņa gribu un īstenotu viņa izdotos likumus. Vari iedomāties, ar kādu sajūsmu to apsveica lielķungs Heno! Hcno bija labi pazīstams pirātu atbalstītajs* kurš ilgu laiku bija turējis dūrē gandrīz visus Gontas dienviddaļas pārvaldniekus un jūras uzraugus. Bet tur bija vīri, kas gatavi stāties Heno pretī, ja aiz viņicm stāv karalis. Tie tūlīt uz vietas atlaida visus vecos vietvalžus un iecēla piecpadsmit jaunus pārvaldniekus, kāttigus cilvēkus, kuriem mērs maksās savu tiesu. Heno aizdrāzās lamādamies un draudēdams. Sākas jauni laiki! Skaidrs, ka vienā rāvienā nekas nenotiks, bet pārmaiņas tuvojasKaut skolotājs Ogions būtu nodzīvojis tik ilgi, ļai to redzētu!

-Viņš redzēja, sacījaTenara. Mirdams viņš teica: Viss ir pārvērties…"

Skābardis to uzņēma sev raksturīgajā mierā, lēni pamādams ar galvu. Viss ir pārvērties, viņš atkārtoja.

Pēc brīža zintnieks teica: Mazā ir ļoti labi atkopusies.

Jā… Man reizēm gan liekas nav tik labi, kā vaja­dzētu.

-Gohas kundze, Skābardis teica, ja viņu būtu pa­ņēmis es vai jebkurš cits zintnieks vai burve, vai, uzdro­šinos sacīt, burvis un visu šo garo laiku, kopš notika ne­laime, dziedinājis viņu ar savu maģijas mākslu, viņa nebūtu veselāka kā tagad. Varbūt pat tik tālu nebūtu atveseļojusies. Tu esi izdarījusi visu, kas vien bija iespē­jams, kundze. Tu esi panākusi brīnumu.

Tenaru aizkustināja šī patiesā uzslava, tomēr viņai kļuva ari skumji, un viņa mēģināja izskaidrot šīs izjūtas, i Ar to ir par maz, — sieviete teica. Es nespēju viņu iz­dziedēt. Viņa ir… Ko viņa iesāks? Kas ar viņu notiks? Tenara aptina iesāktā vērpuma galu ap vārpstiņas kātu un nopūtās. Man bail.

Viņas dēļ, Skābardis pa pusei jautājoši noteica.

—        Bail tāpēc, ka bailes saista viņu pie sevis pašas pie savu baiļu cēloņa. Bail tāpēc, ka…

Taču Tenara neatrada vārdus, lai to pasacītu.

-Ja viņa dzīvos bailēs, viņa nodarīs ļaunu, -sieviete beidzot teica. Un man no tā bail.

Zintnieks domīgi klusēja. Es esmu domājis ja izrādītos, ka viņai ir spējas, pēc ilgāka klusuma brīža viņš sacīja, un man liekas, ka viņai tās ir… tad viņu varētu drusku apmācīt maģijas mākslā. Burvei šāds… izskats tik daudz nekaitēm varbūt Skābardis nokremšļojās — Ir burves, kuras veic ļoti cienījamu darbu, viņš pie. bilda.

Tenara brīdi ļāva savērptajam pavedienam slīdēt caur pirkstiem, pārbaudīdama tā gludumu un izturību. Ogj. ons teica, lai es viņu mācot. "Māci viņai visu!" viņš teica un pēc tam piemetināja: "Roukā ne." Es nezinu, ko viņi ar to gribēja sacīt

Skābardim tas šķita skaidrs. Viņš gribēja teikt, ka Roukas mācības Augstās mākslas meitenei nebūs pie­mērotas, zintnieks paskaidroja. Un kroplītei nepavisam. Bet, ja Ogions teica, lai tu māci viņai visu, tikai ne Roukas gudrības, jādomā, ka ari viņš paredzēja meite­nei burves nākotni. Skābardis atkal iegrima domās, tad teica jau možāk, juzdams itin kā Ogiona atbalstu. Pēc gada vai diviem, kad viņa būs pavisam stipra un drusku paaugusies, tu vari palūgt, lai Efeja sāk viņai kaut ko mācīt. Protams, daudz to nevajag darīt, pirms viņa dabū­jusi savu īsto vārdu.

Tenarā tūdaļ uzbangoja iekšēja pretestība pret šo ierosinājumu. Viņa neko neteica, taču Skābardis bija vīrs ar asu uztveri. Efeja ir drūma sieva, viņš teica. Bet, ko viņa prot, to dara godam. Un to nevar sacīt par visām burvēm. Tu jau zini : vājš kā sievietes burvju spēks, ļauns

kā sievietes burvju spēks! Bet es esmu pazinis burves ar patiesām dziedināšanas spējām. Dziedināšana sievietei piederasTā viņai dota no dabas. Un meitene var tiekties pēc tā jo pati tikusi ievainota.

Viņa labsirdība ir patiesa un nevainīga, Tenara no­domāja-

Pateikusies Skābardim, viņa apsolīja rūpīgi pārdomāt zinātnieka teikto. Un to viņa patiešām darīja.

Tajā pašā mēnesī visu Vidusielejas ciematu ļaudis sanāca kopā pie Sodevas Apaļās klēts, lai ieceltu savus jaunos pārvaldniekus un noteiktu paši sev nodokļus, ar ko samaksāt pārvaldnieku algas. Tāds bija karaļa rīko­jums, kuru tālāk nodeva mēri un ciematu vecākie un kurš labprāt tika izpildīts, jo pa ceļiem joprojām klaiņoja tikpat daudz ubagu un zagļu kā agrāk un ciematu ļaudis un zemnieki bija noilgojušies pēc kārtības un drošības. Klīda nelāgas baumas, it kā lielkungs Heno esot nodibinājis Neliešu padomi un uzpērkot visus apkārtnes neģēļus, lai tie pulcējoties bandās un ejot šķaidīt karaļa pārvaldnie­kiem galvas, bet cilvēki teica: Lai tikai pamēģina! — un devās mājās, stāstīdami cits citam, ka tagad godīgs cilvēks beidzot varēšot naktī mierīgi gulēt un visu, kas sagājis greizi, karalis atkal darīšot taisnu, kaut arī nodokļi esot nesaprātīgi augsti un, tos maksādami, viņi visi mūžam palikšot nabagi.

Tenara apmierināta noklausījās šo Cielavas stāstu, bet nepievērsa tam lielu uzmanību. Viņa ļoti daudz strādāja un kopš atgriešanās mājās gandrīz neapzināti bija apņēmusies neļaut savu un Terru dzīvi ietekmēt domām par Ašo vai citiem neliešiem. Nevar turēt meiteni visu laiku sev blakus, tādējādi arvien atjaunojot viņas bailes, arvien atdzīvinot atmiņas, ar kurām nav iespējams dzīvot!

Meitenei jābūt brīvai un jāzina, ka viņa ir brīva, viņai jāaug, labestības apņemtai.

Terru pamazām bija atbrīvojusies no bai|pilnā trana, gurna, viņa vairs neslēpās un droši staigāja pa mājas tu­vāko apkārtni un takām un pat viena gāja uz ciematu. Tenara nebrīdināja viņu ievērot piesardzību, kaut ari reizēm gandrīz ar varu vajadzēja apvaldīt šo tieksmi. Mājas tuvumā Terru ir drošībā, ciematā viņa ir drošībā, neviens viņai nedarīs pāri, un tas jāuztver kā pašsapro­tama patiesība. Un Terru patiešām nemēģināja to apšau­bīt. Šeit ir viņa, Tenara, tepat tuvumā ir Tērce un Strauts, lejas ēkā dzīvo Lāse un Malks, netālu ciematā ir Cielavas ģimene, Vidusielejā valda brīnum skaists rudens kāds ļaunums gan meiteni var apdraudēt?

Turklāt viņas iegādāsies suni līdzko dzirdēs, ka dabūjams tāds, kādu viņa vēlas: liels, pelēks Gontas aitu suņu sugas kucēns ar sprogainu galvu un gudrām acīm.

Šad tad Tenara iedomājās tāpat kā Re Albi dienās: "Man viņa jāmāca! Tā teica Ogions." Bet allaž iznāca mācīt viņai tikai lauku darbus, un vakaros, kad sāka krēs­lot un pēc vakariņām viņas abas kavējās pie pavarda uguns, Tenara meitenei pirms gulētiešanas stāstīja vecos stāstus. Varbūt Skābardim taisnība un vajadzētu sūtīt Terru mācībā pie kādas burves. Tas būtu labāk, nekā apmācīt viņu aušanā, kā Tenara bija prātojusi iepriekš. Bet tikai drusku labāk. Terru joprojām bija augumā sīka un savā vecumā zināja un prata diezgan maz, jo pirms apmešanās Ozolu mājās viņai neviens neko nebija mācījis. Viņa bija augusi kā zvērēns, tik tikko mācējusi runāt un nepratusi nekādas cilvēku iemaņas. Meitene mācījās ātri un bija divkārt cītīgāka un paklausīgāka par Cielavas nevaldā­majām meitenēm un smejošajiem, slinkajiem zēniem. Terru prata kopt māju, klāt galdu, vērpt, drasku gatavot

ēst drusku Šūt, pieskatīt vistas, pārdzīt mājās govis un nevainojami veikt darbus piena kambari. Kārtīga lauku meitene, pielabinādamies mēdza teikt vecais Malks. Bet Tenara bija redzējusi, kā viņš, Terru garām ejot, slepus izdara žestu, lai atvairītu ļaunumu. Tāpat kā lielākā daļa cilvēku, Malks ticēja: tu esi tas, kas ar tevi notiek. Bagātie un stiprie neapšaubāmi ir krietni, bet tas, kuram nodarīts ļaunums, noteikti ir slikts un tāpēc pelnījis taisnīgu sodu.

Tāpēc tas daudz nepalīdzētu, ja Terru kļūtu kaut vai par pašu kārtīgāko lauku meiteni visā Gontā. Pat bagātība nespētu dzēst uz visiem laikiem iededzināto pāridarījuma zirni viņas ārienē. Tāpēc Skābardis nolēmis, ka meitenei jākļūst par burvi, pieņemdams šo zīmi par nenovēršamu un pat savā veidā izmantojamu. Vai to bija domājis Ogions, sacīdams: "Roukā ne," — sacīdams: "Tie no viņas baidīsies."? Vai tas būtu viss?

Kādu dienu, kad izdevība saveda Tenaru kopā ar Efeju uz kādas ciemata ieliņas, Tenara teica: Es tev gribētu kaut ko jautāt, Efejas kundze. Tas attiecas uz tavu amatu.

Burve pievērsa Tenarai ciešu skatienu. Viņai bija vē­rīga acs.

-   Uz manu amatu, tu saki?

Tenara apņēmīgi pamāja ar galvu.

-    Nu tad nāc! Efeja, paraustījusi plecus, noteica un devās pa Dzirnavu ceļu uz sava nelielā namiņa pusi.

Tas nebijā nolaists vistu miteklis kā Sūnas māja, bet īsts burves mājoklis: pie sijām karājās neskaitāmi kaltētu un kaltējamu zālīšu saišķi, pavardā zem pelēkas pelnu kārtas kā sarkana acs gailēja viena maza oglīte, uz plaukta gulēja lunkans, melns runcis ar vienu baltu ūsu, un visas malas bija apkrautas ar mazām kastītēm, podiņiem, krū­zēm, paplātēm, aizkorķētām pudelēm ar sīvu, saldenu vai dīvainu, stipru smaržu.

-  Kā varu tev pakalpot, Gohas kundze? kad viņas bija iegājušas iekšā, Efeja sausi vaicāja.

-  Pasaki, lūdzama, kā tev šķiet: vai manai audžumeitai Terru ir kādas spējas tavā amata mākslā vai viņai piemīt kāds spēks?

-   Viņai? Protams! burve atbildēja.

Tenaru mazliet pārsteidza un samulsināja tūlītējā un nicīgā atbilde. Šķiet, ka Skābardim arī tā liekas, viņa sacīja.

-  Tas redzams pat aklam sikspārnim alā, Efeja no­teica. Vai tas bija viss?

-   Nē. Es gribētu tavu padomu. Kad būšu uzdevusi jautājumu, tu pateiksi, cik vērta ir tava atbilde. Labi?

-Labi.

-            Kad Terru būs mazliet vecāka, vai man vajadzētu sūtīt viņu mācībā pie burves?

Efeja kādu laiku klusēja; apsver cenu, nodomāja Tenara. Taču burves atbilde bija citāda. Es viņu ne­ņemtu, — Efeja teica.

-   Kāpēc?

-            Es baidītos, burve atbildēja, pēkšņi pievērsdama Tenarai kaismīgi bargu skatienu.

-   Baidītos? No kā?

-   No viņas! Kas viņa ir?

-   Bērns. Bērns, kuram nodarīts pāri!

-   Tas nav viss.

Tenarā uzbangoja tumšs dusmu vilnis, un viņa teica: Tātad māceklei noteikti jābūt jaunavai?

Bridi Efeja stīvu skatienu lūkojās Tenarā. Pēc brīža viņa teica: Es nedomāju par to.

-   Bet par ko tad?

-  Es nezinu, kas viņa ir. Kad viņa skatās uz mani ar vienu redzīgo un otru aklo aci, es nezinu, ko viņa redz.

Es redzu, ka tu staigā kopā ar viņu kā ar jebkuru citu bērnu, un es domāju: kas viņas ir? No kurienes nāk šīs sievietes spēks jo viņa nav muļķe —, no kurienes viņai speks, lai turētu rokā uguni, lai vērptu pavedienu ar viesuli:? Cilvēki stāsta, ka tu, kundze, pati esot bērnībā dzīvojuši pie Senajiem, pie Tumšajiem, pie Pazemes spē­kiem un esot bijusi tiem valdniece un kalpone. Varbūt tāpēc tu nebaidies no tās meitenes. Es nezinu, kāds spēks viņai piemīt, es to nevaru pateikt. Bet zinu, ka tas sniedzas ārpus manas mācības robežām ārpus Skābarža un jebkura man zināma burvja vai burves spēju robežām! Es došu tev padomu, kundze, došu no brīva prāta un bez maksas. Tas ir šāds: sargies! Sargies no viņas tai dienā, kad viņa atradīs savu spēku! Tas ir viss.

Pateicos, Efejas kundze, Tenara atbildēja ar svi­nīgu saltumu, kāds piederas Atuanas kapeņu priesterienei, un izgāja no siltās istabas dzestrajā rudens nogales vējā.

Viņa joprojām bija nikna. Neviens negrib palīdzēt, viņa domās teica. Skaidrs, ka šis uzdevums nav viņas pašas spēkos, tas nav īpaši jāatgādina bet neviens cits negrib palīdzēt. Ogions ir miris, vecā Sūna nesakarīgi buldurē, Efeja brīdina, Skābardis turas pa gabalu, bet Geds vienīgais, kurš patiešām būtu varējis palīdzēt, Geds ir aizbēdzis projām. Aizbēdzis kā nopērts suns un nekad neatsūta viņai ne vārdu, ne ziņu, nekad nedomā par viņu vai par Terru, bet tikai par savu dārgo kaunu. Tas ir viņa bēms un lolojums. Tas ir vienīgais, par ko viņš bēdā. Nekad viņš nav ne bēdājis, ne domājis par viņu, Tenaru, tikai par spēku viņas spēku, savu spēku, par to, kā to izmantot, kā no tā radīt vēl lielāku spēku. Savienot salauzto Gredzenu, atjaunot Rūnu, celt tronī karali. Un, kad viņa spēks ir galā, viņš joprojām spēj

domāt vienīgi par to: par to, ka tas zudis, izsīcis, atstājis viņam tikai viņu pašu, viņa kaunu, viņa tukšumu.

Tu esi netaisna, Goha sacīja Tenarai.

Neesmu vis! Tenara atsaucās. Vai viņš pats bija tais. nīgs?

Jā, Goba teica. Bija. Vai vismaz mēģināja tāds būt.

Nu tad lai ir taisnīgs pret savām kazām ganībās, man vienalga, sacīja Tenara, iedama mājās caur vēja brāzmām un juzdama sejā pirmās retās, saltās lietus lāses.

-      Šonakt varbūt snigs, teica Tenaras nomnieks Malks, sagaidīdams viņu uz ceļa pie Kahedas pļavām.

-   Tik agri? Es ceru, ka ne.

-    Bet sals gan būs pavisam droši.

Un, kad saule norietēja, patiešām iestājās sals: lietus peļķes un pielijušās grambas pārvilkās ar plānu, necaur­spīdīgu ledus kārtiņu, Kahedas niedru lauki sastinga sala važās, pat vējš pierima kā aukstuma sastindzināts.

Pavardā kūrās uguns smaržīgāka uguns nekā Efejas pavardā, jo tajā dega malka no vecās ābeles, kura bija nozāģēta pagājušajā pavasarī, un Tenara kopā ar Terru, novākušas vakariņu galdu, apsēdās brītiņu vērpt un pa­runāties.

-   Pastāsti to stāstu par kaķu spokiem, Terru teica savā piesmakušajā balsī, sākdama vērpt tumšu, zīdainu kazas vilnu mīkstā dzijas pavedienā.

-    Tas ir vasaras stāsts. Terru piešķieba galvu.

-Ziemā stāstiem jābūt diženiem. Ziemā tev jāiemācās "Ea zemes radīšana", lai, vasarai atnākot, tu varētu to dziedāt Ilgajā dejā. Ziemā jāiemācās Ziemas korālis un "Jaunā karaļa varoņdarbs", un to tu varēsi dziedāt Saules atgriešanās svētkos, kad saule pavēršas uz ziemeļiem, lai vestu šurp pavasari.

__ Ej nemāku dziedāt, — meitene Čukstus teica. Tenara veiklām, ritmiskām kustībām tina pavedienu no ratiņa kamolā.

-       Dzied ne tikai balss, — viņa teica. Dzied arī prāts, pat skaistākā pasaules balss nav neko vērta, ja prāts nezina dziesmas. Viņa notina pēdējo pavediena galu, Igs bija savērpts pirmais. Tev ir spēks, Terru, un spēks № zināšanām ir bīstams.

-   Kā tie,kuri negrib mācīties, sacīja Terru, -kuriem labāk patika savvaļā. -Tenara nesaprata, par ko meitene nina, un jautājoši paskatījās uz viņu. Tie, kuri palika rietumos, Terru paskaidroja.

-    Ā, pūķi… Kemejas sievietes dziesmā. Jā. Pilnīgi pareizi. Tātad ar ko saksim: ar to, kā no jūras tika izceltas salas, vai ar to, kā karalis Morreds atveda atpakaļ Melnos kuģus?

-         Salas, Terru čukstus atbildēja. Tenara bija cerējusi, ka meitene izvēlēsies "Jaunā karaļa varoņdarbu", jo Morredu viņa redzēja ar Lebannena seju, taču meitenes izvēle bija pareiza. Labi, Tenara sacīja. Paskatījusies augšup uz Ogiona lielajām seno zinību grāmatām plauktā un iedrošinādama sevi: ja aizmirsīsies vārdi, tie būs atrodami tur, viņa ievilka elpu un sāka dziedāt.

Līdz gulētiešanas laikam Terru zināja, kā Segojs iz­cēlis no Laika dzīlēm pirmās salas. Šoreiz, apsēdusies uz gultas un ievīstījusi meiteni segā, Tenara viņai ne­dziedāja kā citkārt, bet abas kopā klusi atkārtoja Radī­šanas dziesmas pirmā panta vārdus.

Pēc tam, klausīdamās pilnīgajā klusumā visapkārt, Te­nara aiznesa mazo eļļas lampiņu atpakaļ uz virtuvi. Sals bija ieskāvis un sakalis važās visu pasauli. Nemirgoja neviena zvaigzne. Virtuves vienīgajā logā blīvējās melna tumsa. Akmens grīdas dvašoja saltumu.

Tenara atgriezās pie uguns, jo viņai vēl nenāca miegs Dziesmas cildenie vārdi bija pacilājuši viņas garu, un sievietē joprojām kūsāja dusmas un nemiers pēc sarunas ar Efeju. Paņēmusi kruķi, viņa sabikstīja tālāko pagali lai izvilinātu no tās nelielu uguntiņu. Prāvajam nodegulim veļoties, mājas aizmugurē atskanēja atbalss.

Tenara izslējās taisni un ieklausījās.

Vēlreiz atskanēja kluss, dobjš būkšķis vai belziens… kaut kur mājas ārpusē… vai tas būtu aiz pienkambara loga?

Nenolikusi kruķi, Tenara pa tumšo priekštelpu aizgāja līdz durvīm, kas veda uz pieliekamo telpu. Aiz tās atradās piena kambaris. Māja bija būvēta zemā piekalnē, un abas šīs telpas, sakļaudamās ar nogāzi, aizmugures daļā turpi­nājās zem kalna kā pagrabi, tomēr palika vienā līmenī ar pārējo mājas daļu. Pieliekamajai telpai bija tikai vēdi­nāmās lūkas; piena kambarim bija durvis un vienīgajā ārsienā zems, plats logs, līdzīgs virtuves logam Stāvē­dama pieliekamās telpas durvīs, Tenara dzirdēja, ka šo logu kāds mēģina izkustināt un atdabūt vaļā, un ārā varēja saklausīt čukstošas vīriešu balsis.

Krams bija bijis rūpīgs saimnieks. Visām viņa mājas durvīm, izņemot vienas, katrā pusē bija ierīkota bulta garš un masīvs, pārbīdāms tērauda stienis. Visas bultas tika kārtīgi tīrītas un eļļotas, un neviena nekad netika aizdarīta.

Tenara aizbīdīja ciet pieliekamās telpas durvju bultu. Tā aizslīdēja bez skaņas, blīvi iekļaudamās stenderes masīvajā metāla ligzdā.

Viņa dzirdēja atveramies pienkambara ārdurvis. Viens no iebrucējiem beidzot bija iedomājies pirms loga atlau­šanas izmēģināt durvis un atklājis, ka tās nav aizbultē­tas. Atkal bija dzirdama balsu murdoņa. Tad sekoja klusums pietiekami ilgs, lai Tenara dzirdētu savus satrauktos sirdspukstus; tie dunēja ausis tik skaļi, ka viņa baidijās, vai tie ļaus sadzirdēt citas skaņas. Viņa juta ne­valdami drebam kājas; aukstums no grīdas līda augšup

zem svārkiem kā ļaundara roka.

-Te ir vaļā, gandrīz blakus atskanēja vīrieša čuksts,

Tenaras sirds skaudri salēcās. Viņa uzlika plaukstu uz bultas, domādama, ka tā patiešām ir vaļā viņa to varbūt atbīdījusi, nevis aizbīdījusi -, un jau gandrīz atslidināja to atpakaļ, bet tad izdzirda iečīkstamies durvis starp pieliekamo telpu un pienkambari. Šo augšējās eņģes Čīkstoņu viņa labi pazina. Viņa pazina arī Čukstētāja balsi, taču tā nozīmēja pavisam citādas izjūtas. Te ir pielie­kamais, sacīja Ašais, un nākamajā brīdī notrīcēja dur­vis, pret kurām Tenara bija atspiedusies. Šīs ir aizbultē­tas, balss teica, un durvis notrīcēja vēlreiz. Tievs gais­mas stars, gluži kā naža asmens, iezibējās šķirbā starp durvīm un stenderi. Tas pārslīdēja Tenaras krūtīm un viņa atrāvās, it kā tas būtu viņu ievainojis.

Durvis nodrebēja vēlreiz, bet ne pārāk stipri. Tās bija masīvas, ar kārtīgām eņģēm, un bulta stingri turējās savā vietā.

Otrā durvju pusē atskanēja apslāpēta balsu dūkoņa. Tenara nojauta, ka viņi mēģinās iekļūt mājā pa galve­najām durvīm. Nākamajā brīdī viņa jau atradās pie tām un stūma ciet bultu, pati nezinādama, kā tur nokļuvusi. Varbūt tas viss ir ļauns sapnis. Tādu sapni viņa bija redzējusi jau agrāk: svešinieki mēģina iekļūt mājā un bāž durvju šķirbās plānus nažu asmeņus. Durvis… vai ir vēl kādas durvis, pa kurām tie varētu ienākt? Logi… guļam­istabas logu slēģi… Tenaras elpa lauzās tik ātri un sa­raustīti, ka viņa baidījās, vai spēs aizkļūt līdz Terru istabai, bet pēc brīža viņa jau bija tur un grūda ciet masīvos koka

aizvirtņus. Eņģes bija stingras, un slēģi aizdarījis ar skaļu troksni. Tagad viņi zina. Tagad viņi nāk šurp. Viņi mēģinās iekļūt pa blakusistabas, Tenaras istabas, logu. Viņi tur nokļūs ātrāk, nekā viņa pagūs aizgrūst slēģus. Jā, viņi bija tur.

Mēģinādama atsvabināt kreiso slēģi no āķa, Tcnara, redzēja āra tumsā kustamies sejas, izplūdušus plankumus Āķis bija iestrēdzis. Viņa to nespēja izkustināt. Rūtij piesspiedās svešas plaukstas saplacinātais baltums.

-   Tur viņa ir!

-   Laid mūs iekšā! Mēs tev neko nedarīsim.

-   Mēs tikai gribam ar tevi parunāt.

-   Viņš tikai grib redzēt savu meitiņu.

Beidzot Tenara bija atdabūjusi vaļā āķi un aizgrūda slēģi priekšā logam. Bet, ja viņi pārsitīs stiklu, aizvirtņi no ārpuses būs viegli atlaužami vaļā. Vienīgais to stiprinājums bija neliels krampītis, kuru spēcīgs grūdiens viegli izrautu no koka.

Laid mūs iekšā, un mēs tev neko nedarīsim! balss uzsauca.

Vina dzirdēja svešo kāju čerkstoņu uz sasalušās zemes starp kritušajām lapām. Vai Terru ir pamodusies? Slēģu aizgrūšanas troksnis varēja viņu pamodināt, taču no gultas nebija dzirdama neviena skaņa. Tenara apstājās durvīs starp savu un Terru istabu. Valdīja melna tumsa un klusums. Viņa baidījās pieskarties meitenei un to uzmodināt. Jāpaliek istabā kopā ar viņu. Jācīnās par viņu. Nupat taču rokā bija kruķis kur tas palicis? Ā, viņa to nolika zemē, lai aizdarītu slēģus. Tumsā tas nebija atrodams. Tenara taustījās aklajā melnumā, un viņai šķita, ka istabai nav sienu.

Spēcīgs belziens satricināja mājas ārdurvis, kuras veda uz virtuvi.

Ja vien izdosies atrast kruķi, viņa paliks tepat un cīnīsies

Šurp! viens no svesajiem iesaucas, un Tenara sa-prata ko viņš atradis. Viņš pētīja virtuves logu platu, ' viegli aizsniedzamu logu bez aizvirtņiem.

Ļoti lēni vismaz Tenarai pašai tā likās — viņa aiztaustijas līdz istabas durvīm. Tagad tā bija Terru istaba.

Agrāk tā bija Tenaras dēla un meitas istaba. Bērnistaba, Tapēc durvju iekšpusē nebija bultas. Lai bērni nemē­ģinātu iebultēties vieni paši un nepārbītos, ja neizdotos bultu atgrūst vaļā.

Kalna viņā pusē, aiz dārza, savā namiņā guļ Strauts un Terce. Ja viņa sāktu kliegt, varbūt Tērce dzirdētu. Ja atvērtu guļamistabas logu un skaļi sauktu… bet varbūt labāk pamodināt Terru, abām izkāpt pa logu un skriet pa dārzu projām… bet vīri ir tepat blakus un varbūt to vien gaida!

Tenara vairs nespēja izturēt. Šausmu sastingums, kas bija viņu sasaistījis, lūza, un viņa iedrāzās virtuvē, neap­valdītās dusmās redzēdama to viscaur sarkanā gaismā, paķēra no kapājamā dēļa garo, aso miesnieka nazi, atgrūda vaļā durvju bultu un nostājās durvīs. Nāciet nu! viņa iesaucās.

Nākamajā brīdī atskanēja kliedziens, tad gārdzoša skaņa, un vīrieša balss iesaucās: — Sargies! — Pēc tam cita balss iekliedzās: — Re, re, skaties!

Tad iestājās klusums.

Gaisma no atvērtajām durvīm pārslīdēja aizsalušo peļku melnajai virsmai, iedzirkstījās melnajos ozolu zaros un kritušajās, sudrabainajās lapās, un, skatienam no­skaidrojoties, Tenara ieraudzīja, ka uz takas kaut kas rāpjas uz viņas pusi tumša, bezveida masa, kas tuvojās

un elsodama griezīgi vaidēja. Gaismas apļa malā šaudījās un skrēja melni stāvi un zibēja gari nažu asmeņi

—          Tenara!

-   Stāvi.' viņa iekliedzās, paceldama nazi.

-    Tenara.' Tas esmu es Vanags, Z virbuļvanags!

—          Paliec turpat.' viņa pavēlēja.

Kustīgais, melnais stāvs sastinga blakus melnajai bezveida masai, kas gulēja uz takas. Gaisma no durvju puses blāvi apspīdēja augurnu, seju un gaisā izslietas siena dakšas ar gariem zariem; kā burvja zizlis, Tenara nodomāja. Vai tas esi tu? viņa jautāja.

Tagad vīrietis bija notupies pie melnā kamola uz takas Es laikam viņu nogalināju, Geds teica. Paskatījies pār plecu atpakaļ, viņš piecēlās kājās. No pārējiem iebru­cējiem vairs nebija ne miņas. Kur viņi palika? -Aizbēga. Palīdzi man, Tenara! Vienā rokā viņa joprojām turēja nazi. Ar otru roku vina satvēra aiz elkoņa vīrieti, kurš bija sabrucis uz takas. Geds satvēra guļošo zem padusēm, un viņi divatā ievilka to pāri slieksnim mājā. Vīrietis gulēja uz virtuves klona grīdas, un no krūtīm un vēdera viņam aumaļām plūda asinis. Augšlūpa viņam bija atvilkta no zobiem, un acīs rēgojās vienīgi baltumi.

-      Aizbultē durvis! Geds teica, un Tenara aizgrūda bultu.

-    Palagi ir sienasskapī, viņa teica, un Geds sa­meklēja palagu, saplēsa to strēmelēs, un viņa daudzkārt aptina tās vīrietim ap krūtīm un vēderu, kur ar pilnu sparu bija ietriekusies trīs no četriem dakšas zariem, atstādami trīs skrandainus asins avotus; kamēr Geds turēja vīrieša rumpi tā, lai Tenara varētu to apsaitēt, visi trīs avoti nemi­tīgi asiņoja.

Ko tu šeit dari? Vai atnāci kopā ar viņiem? , Jā. Tikai viņi to nezināja. Vairāk tur neko nevar līdzēt Tenara. Viņš ļāva vīrieša ķermenim noslīgt zemē apsēdas, smagi elpodams un slaucīdams seju ar asinīm notrieptās plaukstas virspusi. Es laikam esmu viņu nogalinājis, viņš atkārtoja.

„ Varbūt. Tenara vēroja koši sarkanos plankumus ļēni izplešamies pār biezā auduma strēmelēm, kas ieskāva virieša kalsno, matiem apaugušo rumpi un vēderu. Viņa piecēlās un sagrīļojās, jo reiba galva. Ej pie uguns! viņa teica. Tu esi knapi dzīvs.

Tenara nesaprata, kā varējusi viņu ārā pazīt. Varbūt pec balss. Gedam mugurā bija ganu ziemas apģērbs, plats aitādas apmetnis ar gludo pusi uz āru, un galvā adīta, uz pieres savilkta ganu cepure; viņa seja bija rievu izvagota un vēju appūsta, mati gari un tēraudpelēki. Viņš smaržoja pēc ugunskura dūmiem, sala un aitām. Viņš trīcēja, viss viņa augums drebēja. Ej pie uguns! Tenara atkārtoja. Piemet vairāk malkas!

Geds paklausīja. Tenara piepildīja tējkannu un, turē­dama to aiz garā metāla kāta, uzlika uz uguns.

Viņas svārki bija notriepti ar asinīm, un viņa mēģināja tos tīrīt ar aukstā ūdenī samērcēta audekla stūri. Pēc tam viņa iedeva audekla gabalu Gedam, lai viņš varētu no­slaucīt no rokām asinis. — Kā tas saprotams? viņa jau­tāja. Tu atnāci kopā ar viņiem, bet viņi to nezināja?

Es nācu lejup. No kalna. Pa ceļu, kurš ved no Kahedas avotiem.—Viņš runāja zemā balsī, it kā nebūtu atguvis elpu, un drebuļi darīja runu neskaidru. — Dzirdēju aiz muguras vīrus un pagāju sānis. Iegāju mežā. Man negri­bējās sarunāties. Es nezinu. Viņi bija tādi savādi. Es baidījos no viņiem.

Tenara nepacietīgi pamāja ar galvu un apsēdās viņam pretī pie pavarda, sažņaugusi klēpī saliktās rokas un saliekusies uz priekšu, lai labāk dzirdētu stāstīto. Slapjie svārki saldēja kājas.

-   Dzirdēju, ka viens no viņiem garāmiedams piemin Ozolu mājas. Pēc tam nolēmu sekot. Viens vīrs visu laiku runāja. Par bērnu.

-   Ko viņš teica?

Geds klusēja. Beidzot viņš teica: Ka dabūšot viņu

atpakaļ. Un sodīšot, viņš teica. Un arī tev atmaksāšot Par meitenes nozagšanu. Viņš teica… Geds apklusa,

-Ka sodīšot arī mani.

Viņi visi tā teica. Runāja par to.

-   Šis nav Ašais. Tenara pamāja uz vīrieti, kurš gulēja zemē. Vai tas ir…

-    Viņš teica, ka tas esot viņa bērns. Geds paskatījās uz vīrieti un atkal pievērsās ugunij. Viņš mirst. Mums jādabū palīdzība.

-    Viņš nenomirs, Tenara teica. No rīta es aizsūtīšu pēc Efejas. Pārējie joprojām klīst kaut kur tuvumā… cik viņu bija?

-   Vēl divi.

-    Ja viņš nomirs, tad nomirs, ja izdzīvos, tad izdzīvos. Ne tu, ne es nedrīkstam iziet no mājas. Baiļu uzplūdā viņa strauji piecēlās kājās. Vai tu ienesi iekšā dakšas, Ged?

Viņš pamāja uz dakšām, kas bija atslietas pie sienas blakus durvīm; četri garie zari spīgoja cauri pustumsai.

Tenara atkal apsēdās pavarda sēdeklī, bet tagad viņa trīcēja, drebēja no galvas līdz kājām tāpat kā Geds. Pastiepies garām pavardam, viņš pieskārās Tenaras rokai. -Būs labi, viņš teica.

-   Ja nu viņi aizvien ir tepat ārā?

_ Viņi aizbēga.

-var atgriezties.

Djvi pret diviem? Un mums ir dakšas. viņas balss pārtapa tikko sadzirdamā, šausmu pilnā čukstā

Šķūņa nojumē karājas dzirkles un sirpji,

Geds papurināja galvu. Viņi aizbēga. Viņi redzēja…ši te, un tevi durvis. Un ko darīji tu?

_ Viņš metās man virsū. Un es metos pretī.

-Es domāju: pirms tam. Uz ceļa.

_ Viņiem ejot sametās auksti. Sāka līt, viņi nosala un tad runāja, ka nākšot uz šejieni. Pirms tam bija runājis tikai šis viens par meiteni un tevi, par to, kā… pārmācīšot jūs abas. Gedam aizžņaudzās kakls. Man slāpst, viņš teica.

Man arī. Ūdens vēl nevārās. Stāsti tālāk! Geds ievilka elpu un mēģināja sakarīgi turpināt Pā­rējie divi viņā daudz neklausījās. Varbūt bija visu to diezgan jau dzirdējuši. Viņi tikai steidzās uz priekšu. Gribēja tikt līdz Velmutai. It kā bēgtu no kāda. It kā gribētu drīzāk tikt projām. Bet tad kļuva auksts, un tas viens tikai runāja par Ozolu mājām, un beidzot tas ar ādas cepuri teica: "Labs ir, tad iesim uz turieni un pava­dīsim šo nakti ar…" Ar atraitni, jā.

Geds paslēpa seju plaukstās. Tenara gaidīja. Tad viņš paskatījās ugunī un saņēmies turpināja. Pēc tam es kādu laiku viņus pazaudēju. Ceļš kļuva līdzens un iznāca ielejā, un es vairs nevarēju tā sekot kā iepriekš, iedams pa mežu tieši aiz viņiem. Man vajadzēja no­griezties un iet pāri laukiem, lai viņi mani neredzētu. Es šeit pazīstu vienīgi ceļu, bet apkārtni ne. Baidījos, ka, pār laukiem iedams, varu nomaldīties un aiziet tavām

mājām garām. Turklāt sāka mesties tumšs. Man jau likās ka esmu pagājis garam, aizsteidzies par tālu. Gāju atpakaļ uz ceļa un gandrīz saskrējos ar viņiem tur, pie pa­grieziena. Viņi bija redzējuši paejam garām to večuku. Nolēmuši pagaidīt līdz tumsai, lai droši zinātu, ka neviens te vairs nenāks. Viņi gaidīja šķūnī. Es paliku ārpusē. Tur­pat aiz sienas.

—        Tu esi nosalis, — Tenara neskanīgi teica.

-   Bija auksti. Viņš pacēla rokas pret uguni, it kā no Šīm domām viņam atkal būtu sācis salt. Pie šķūņa durvīm atradu siena dakšas. Iznākuši ārā, viņi vispirms gāja uz mājas aizmuguri. Tad es būtu varējis aizskriet līdz priekšējām durvīm un tevi brīdināt, un tā man vajadzēja darīt, bet tobrīd nekas labāks nenāca prātā kā pārsteigt viņus negaidot — man šķita, ka tā ir vienīgā ie­spēja, izdevība… Domāju, ka visas durvis būs aizbultētas un viņiem vajadzēs kaut ko uzlauzt. Bet tad dzirdēju, ka viņi pa aizmuguri ieiet iekšā. Es ari iegāju… iegāju piena kambari, viņiem no muguras. Un tad viņi nokļuva pie aizbultētajām durvīm. Geds savādi iesmējās. Viņi man tumsā pagāja tieši garām. Es būtu varējis aizlikt kāju priekšā… Vienam no viņiem bija krama šķiltavas, un, kad vajadzēja redzēt durvis, viņi uzšķīla nelielu uguntiņu. Tad viņi devās uz priekšējām durvīm. Es dzirdēju, kā tu aizgrūdi slēģus, un sapratu, ka esi viņus atklājusi. Viņi runāja, ka jāizsit tas logs, pie kura bija tevi ieraudzījuši. Un tad tas ar cepuri ieraudzīja logu… to logu… Geds pamāja uz virtuves logu ar zemo, plato palodzi. Viņš teica: padodiet akmeni, tūlīt būs darīts, un tad abi pārējie pienāca klāt un gribēja pacelt viņu līdz palodzei. Es iebļāvos, viņš novēlās zemē, un viens… šis te… skriešus metās man virsū.

-Ā…ā… iestenējās gulētājs, itin kā piebalsodams Geda stāstam. Geds piecēlās un noliecās pār viņu.

Man šķiet, ka viņš mirst.

-Nē, nemirst, sacīja Tenara. Drebuļi nepārgāja, bet tagad tie bija pārtapuši vieglās iekšējās trīsās. Ūdens sīk­dams sāka mutuļot. Tenara uzlēja tēju un, kamēr tā ievil­kās, piespieda plaukstas biezajām māla kanniņas malām. Viņa piepildīja divas tases un trešajā ielēja tēju un maz­liet auksta ūdens. Dzeršanai tā vēl ir par karstu, viņa sacīja Gedam. Brītiņu pagaidi! Es paskatīšos, vai ne­varu iedabūt viņam šo. Apsēdusies uz grīdas vīrietim pie galvas, viņa to mazliet pacēla, piespieda krūzi ar at­dzesēto tēju viņam pie mutes un iebīdīja tās malu starp atieztajiem zobiem. Siltais šķidrums ielija vīrieša mutē, un viņš to norija. Nenomirs, Tenara teica. Grīda ir auksta kā ledus. Palīdzi man pievilkt viņu tuvāk pie uguns!

Geds gribēja noņemt pārklāju no sola, kas stiepās gar sienu starp skursteni un priekšnamu. To neņem, tas ir vērtīgs audums! Tenara teica un, aizgājusi pie sienasskapja, izvilka apvalkātu filca apmetni, kuru izklāja sve­šajam par guļvietu. Uzvēluši nekustīgo ķermeni tam virsū, viņi to apsedza ar otru apmetņa malu. Sarkanie, izplūdušie laukumi uz pārsējiem nebija kļuvuši lielāki.

Tenara piecēlās un brīdi stāvēja kā sastingusi.

- Terra, viņa teica.

Geds paskatījās apkārt, bet meitenes tuvumā nebija. Tenara izsteidzās no virtuves.

Bērnistaba, meitenes istaba, bija pilnīgi tumša un klusa. Tenara aiztaustījās līdz gultai un uzlika plaukstu uz siltā segas ieloka virs Terra pleca.

-Terra?

Meitene vienmērīgi elpoja. Viņa nebija pamodusies. Tenara juta mazā augumiņa karstumu, kas šķita piestrāvojam visu vēso istabu.

Iedama ārā, Tenara pārvilka roku kumodei un sataustīja aukstu metālu: tas bija kruķis, ko viņa pirmīt bija nolikusi, lai varētu aizvērt slēģus. Tenara aiznesa to atpakaļ uz virtuvi, pārkāpa pāri guļošajam vīrietim un pakāra kruķi uz āķa blakus skurstenim. Bridi viņa stāvēja, lūko­damās lejup ugunī.

__ Es neko nevarēju izdarīt, viņa teica. Ko es būtu varējusi iesākt? Varbūt vajadzēja tūlīt skriet ārā, kliegt un steigties pie Strauta un Tērces. Viņi nebūtu paguvuši Terru neko nodarīt.

-   Tad viņi būtu palikuši iekšā mājā kopā ar meiteni, bet tu ar vecu viru un sievu stāvētu ārpusē. Vai ari viņi būtu paķēruši Terru un aizlaidušies projām. Tu izdarīji visu, ko varēji. Un īstajā brīdī. Gaisma no mājas, tu pati ar nazi durvīs, netālu es ar dakšām, kuras gaismā varēja labi redzēt, un šis te guļus zemē. Un viņi aizbēga.

-   Tie, kuri varēja, Tenara noteica. Viņa pagriezās un ar kurpes purngalu pabikstīja guļošā vīrieša kāju, it kā viņš būtu priekšmets, kas izraisa mazliet ziņkāres un maz­liet riebuma kā beigta odze. — Galveno izdarīji tu, viņa teica.

-   Man šķiet, ka viņš tās pat īsti neredzēja. Uzskrēja tieši virsū. Tas bija kā… Geds nepateica, kā tas bijis. Viņš tikai sacīja: Dzer tēju! im ielēja sev vēl mazliet tumšā šķidruma no kanniņas, kura stāvēja siltumā uz pavarda ķieģeļiem. Tā ir laba… Apsēdies! viņš pie­bilda, un Tenara apsēdās.

-  Kad es biju zēns, pēc kāda laika Geds teica, manā ciematā reiz iebruka kargadieši. Viņiem bija šķēpi gari, ar spalvām pie kātiem…

Tenara pamāja ar galvu. Dievbrāļu karotāji, viņa teica.

Es… uzbūru miglu. Lai viņus samulsinātu un ap­turētu. Bet daži tikpat drāzās uz priekšu. Es redzēju, kā viens uzskrien tieši virsū siena dakšām tāpat kā šis te. Bet tās izgāja viņam cauri. Zem vidukļa. -Tu trāpīji pret ribu, Tenara teica. Geds pamāja ar galvu.

| Tā bija tava vienīgā kļūda, Tenara sacīja. Tagad viņai klabēja zobi. Viņa iedzēra malku tējas. Ged, viņa teica, ja nu viņi atgriežas? Neatgriezīsies.

-  Viņi var aizdedzināt māju.

-   So te? Geds pārlaida skatienu akmens sienām, Bet siena šķūnis…

-   Viņi neatgriezīsies, Geds stūrgalvīgi atkārtoja. -Nē.

Viņi uzmanīgi turēja tases, sildīdami pie tām plaukstas. Mazā nepamodās. -Tas ir labi.

-   Bet viņa redzēs šo te… šeit, no rīta… Abi neziņā skatījās viens uz otru.

-          Ja es būtu viņu nogalinājis… ja viņš nomirtu, Geds saniknots teica, es varētu viņu izvilkt ārā un aprakt…

-   Dari to!

Viņš tikai pikti papurināja galvu.

-           Kāda tam nozīme, kāpēc, kāpēc mēs nevaram tā darīt? Tenara kaismīgi uzstāja.

-   Es nezinu.

-   Tiklīdz kļūs gaišs…

-           Es viņu aizvedīšu no mājas. Ar ķerru. Večuks man palīdzēs.

-   Viņš vairs neko nevar pacelt. Es pati palīdzēšu.

-Šā vai tā, es to izdarīšu, aizvedīšu viņu uz ciematu Tur ir kāds dziednieks, vai ne?

—        Burve Efeja.

Tenara piepeši jutās ārkārtīgi, neizsakāmi nogurusj Viņa tik tikko spēja noturēt rokā tasīti.

—        Kanniņā ir vēl tēja, viņa nevarīgi teica.

Geds ielēja sev vēl vienu tasi.

Uguns dejoja viņas acu priekšā. Liesmas šūpojās iedegās, pieplaka, atkal iemirdzējās pret melni nokvēpu­šajiem akmeņiem, pret tumšajām debesīm, pret bālajām debesīm, pret vakara debesu klajumiem gaisa un gaismas plašumiem aiz pasaules malas. Dzeltenas, oranžas, oranži sarkanas liesmas, sarkanas liesmu mēles, mēles kā lies­mas, vārdi, kurus nevar izrunāt.

—        Tenara!

—        Mēs saucam šo zvaigzni par Tehanu, viņa teica.

-Tenara, mīļā! Nāc! Nāc man līdzi!

Viņi vairs nebija pie uguns. Viņi bija tumsā tumšajā priekštelpā. Tumšajā gaitenī. Viņi tur ir bijuši jau agrāk vezdami viens otru, sekodami viens otram melnā tumsā dziļi zem zemes.

—        Jāiet uz to pusi, — viņa teica.