Tehanu

Geds nometa smagos stulpiņus, noāva dubļainās kurpes, nolika tās uz sliekšņa un zeķēs atnāca atpakaļ pie pavarda. Viņš bija ģērbies pašaustās biksēs, kreklā un kamzolī kā visīstākais Gontas kazu gans ar vērigu seju, ērgļa degunu un dzidrām, tumšām acīm

Drīz te cits pēc cita sāks nākt ļaudis, viņš teica. Lai pastāstītu tev visu un vēlreiz noklausītos, kas noticis šeit. Tie divi, kuri aizbēga, ir noķerti, ieslodzīti vīna pagrabā, kurā nav vīna, pie durvīm atstāti piecpadsmit vai divdesmit sargi, un vēl tur grozās divdesmit vai trīs­desmit zēnu, pūlēdamies ieskatīties pa kādu šķirbu… Viņš nožāvājās, izpurināja plecus un rokas, lai atslābi­nātos, un, pametis skatienu uz Tenaru, lūdza atļauju ap­sēsties pie pavarda.

Temara pamāja uz sēdekli pie uguns. Tu noteikti esi pārguris, viņa nočukstēja.

-       Pagājušajā naktī es šeit mazliet pagulēju. Nespēju noturēties nomodā. Geds atkal nožāvājās. Tad viņš pa­cēla skatienu uz Tenaru, gribēdams redzēt, kā jūtas Vina.

-     Tā bija Terru māte, Tenara sacīja. Viņas balss ska­nēja kā nevarīgs čuksts.

Geds pamāja ar galvu. Viņš sēdēja, mazliet saliecies uz priekšu, atspiedis elkoņus pret ceļgaliem, kā savulaik

bija sēdējis Krams, un lūkojās uguni. Viņi bija ļoti līdzīgi un pilnīgi atšķirīgi, tik atšķirīgi kā aprakts akmens un lidojošs putns. Viņas sirds sāpēja, ķermenis sāpēja, un domas juceklīgi mētājās starp ļauniem paredzējumiem, bēdam, baiļu atmiņām un raižpilnu atvieglojuma izjūtu.

_ Mūsu vīrs atrodas pie burves, Geds teica. Pie­siets. ja gadījumā sagribētu celties. Caurumi vēderā piebāzti ar zirnekļu tīkliem un asins apturēšanas bur­vībām. Efeja teica, ka viņš nodzīvošot līdz karātavām.

-   Līdz karātavām.

-          To izlems Karaļa Tiesas padome, kas atkal tiek sa­saukta kopā. Līdz karātavām vai spaidu darbiem.

Tenara, saraukusi pieri, papurināja galvu.

-           Tu taču ari viņu tāpat vien nepalaistu, Tenara, Geds klusi teica, lūkodamies viņā.

-Nē.

-          Viņi ir jāsoda, Geds teica, joprojām raudzīdamies uz viņu.

-           "Jāsoda." To pašu sacīja viņš. Jāsoda meitene. Viņa ir slikta. Viņa ir jāsoda. Jāsoda mani, tāpēc ka esmu viņu paņēmusi. Tāpēc ka esmu… —Tenara cīnījās pēc vārdiem. Es negribu sodus! Tam nevajadzēja notikt Kaut tu labāk būtu viņu nogalinājis!

-   Es darīju, ko varēju, Geds teica.

Pēc krietna brīža viņa drebošā balsī iesmējās. Darīji jau gan.

 — Iedomājies, cik vienkārši viss būtu bijis, — viņš sacīja, joprojām lūkodamies oglēs, ja es joprojām būtu burvis. Es būtu viņiem tur, uz ceļa, uzsūtījis sasaistīšanas burvību, un viņi pat attapties nepagūtu. Būtu varējis aiz­vest viņus taisni uz Velmutu kā aitu baru. Vai arī šeit pagājušajā naktī… iedomājies, kādu uguņošanu es būtu varējis uzburt! Un viņi pat neapjēgtu, kas noticis.

Viņi ari tagad to neapjēdz, Tenara teica.

Geds paskatījās uz viņu. Skatienā dzirkstīja tik tikko jaušams, bet neapslāpējams gandarījums.

Tev taisnība, viņš teica. Neapjēdz.

māki apieties ar siena dakšām,"—Tenara nomur-

mināja.

Geds plati nožāvājās.

Vai negribi iet pagulēt? Otrajā istabā no gaiteņa gala Protams, ja gribi pakavēties ar ciemiņiem, tad paliec. Es redzu, ka šurp nāk Cielava un Pīpene ar vairākiem bēr­niem. — Dzirdēdama balsis, Tenara bija piecēlusies un lūkojās ārā pa logu.

Es iešu pagulēt, Geds teica un izslīdēja no vir­tuves.

Kā jau Geds bija paredzējis, visu dienu šurp nāca kai­miņi un paziņas, lai stāstītu un klausītos jaunumus, Cielava ar savu vīru, kalēja sieva Pīpene un citi. Tenara juta, ka draugu sabiedrība viņu uzmundrina, mazpamazām attālina no iepriekšējās nakts šausmu nemitīgās klātbūtnes, līdz beidzot viņa spēja uzlūkot notikušo kā pagātni, nevis kā tagadni kā to, kas palicis aiz muguras, nevis notiek pašlaik un notiks ar viņu visu mūzu.

Tieši tas jāiemācās arī Terru, Tenara nodomāja, taču nevis attiecībā uz vienu nakti, bet uz visu savu dzīvi.

Kad pārējie bija aizgājuši, viņa sacīja Cielavai: — Vis­vairāk es niknojos uz sevi par to, kāda esmu bijusi muļķe.

-    Es taču teicu, lai tu neatstāj vaļā durvis.

-    Nē… Varbūt… Jā, protams.

-Es zinu, kātu jūties, Cielava teica.

-     Bet es domāju par ko citu: kad viņi bija šeit… Es taču varēju izbēgt un aizskriet pēc Strauta un Tērces…

varbūt arī Tcrru varēju paķert līdzi. Un varēju aizskriet līdz nojumei un pati paņemt tās dakšas. Vai ābeļu dzirkles, tās ir septiņas pēdas garas un asas kā bārdas nazis, es tās kopju tāpat kā agrāk Krams. Kāpēc es tā nedarīju? Ķāpēc es vispār neko nedarīju? Kāpēc vienkārši iebultējos, kaut gan tam nebija nekādas jēgas? Ja viņš… . Vanags nebūtu gadījies šeit… Es tikai ieslodzīju sevi Terru slazdā. Tiesa, beigās es aizskrēju pie durvīm ar miesnieka nazi un sāku kliegt uz viņiem. Biju kā bez prāta. Bet tas viņus nebūtu aizbaidījis.

Es nezinu, Cielava teica. Tas bija neprāts, un vaftoOt… Es nezinu. Ko citu tu varēji darīt kā tikai aizbultēt durvis? Tā vien liekas, ka mēs visu mūžu bultējam ciet durvis. Tāda ir māja, kurā dzīvojam.