Tehanu

Viņas pārlaida skatienus Ozolu mājas, zemnieka Krama mājas akmens sienām, akmens grīdām, akmens pavardam un saulainajam virtuves logam.

-Tā meitene, tā sieviete, kuru viņi nosita, Cielava teica, pievērsdama Tenarai ciešu skatienu, viņa bija tā pati.

Tenara pamāja ar galvu.

-Viņa esot bijusi stāvoklī. Četrus vai piecus mēnešus. Abas bridi klusēja. — Kāds slazds! — Tenara sacīja. Cielava izslējās sēdeklī taisni, atspiedusi plaukstas pret spēcīgajiem lieliem; viņas glītā seja bija skarbi sa­springta. — Bailes! — viņa teica. — No kā mēs tik ļoti baidā­mies? Kāpēc ļaujam viņiem sev iestāstīt, ka baidāmies? Un no kā baidās viņi? — Sieviete paņēma no klēpja nupat lāpīto zeķi, pagrozīja to rokās un bridi klusēja, tad teica:

-    Kāpēc viņi baidās no mums?

Tenara vērpa un neatbildēja.

Istabā ieskrēja Terru, un Cielava sveicinādama uzsauca viņai: Redz, kur mana draudzenlte! Nāc,drau dzenit, dod buču!

Terru steigšus viņu apkampa. Kas tie par vīriešiem kurus viņi noķēruši?—meitene noprasīja savā piesmakušajā neskanīgajā balsī, paraudzīdamās uz Cielavu un pēc tam uz Tenaru.

Tenara pārstāja vērpt. Viņa runāja lēni. Viens bija Ašais. Otru sauca Krauklis. Tam, kuru ievainoja, vārds ir Sams. Viņa nenolaida acis no Terru sejas un redzēja, ka tā iekvēlojas un rēta k|ūst sarkana.

—                     Sievieti, kuru viņi nogalināja, laikam sauca par Seniju.

—                    Senini, — meitene nočukstēja. Tenara pamāja ar galvu.

—                    Vai viņi to nosita beigtu? Tenara vēlreiz pamāja.

—                    Kurkulis teica, ka viņi esot bijuši šeit. Vēl viens galvas mājiens.

Meitene pārlaida skatienu istabai, tāpat kā pirms brīža bija darījušas abas sievietes, taču viņas skatiens bija neredzošs un neapstājās pie sienām.

—                     Vai tu viņus nogalināsi?

—                     Varbūt viņus pakārs.

—Beigtus? -Jā.

Terru diezgan vienaldzīgi pamāja ar galvu. Tad viņa izgāja ārā un piebiedrojās Cielavas bērniem.

Abas sievietes klusēja. Sēdēdamas pie Krama mājas pavarda, viņas turpināja vērpt un lāpīt.

Pēc krietna laika Cielava jautāja: Kas notika ar to vīru, ar ganu, kurš sekoja viņiem uz šejieni? Tu laikam nosauci viņu par Vanagu?

Viņš istabā guļ, Tenara atbildēja, pamādama uz

mājas aizmuguri.

-Ā Cielava novilka.

Ratiņš rūca. Es viņu pazinu jau agrāk.

_ A… Vai Re Albi?

Tenara pamāja ar galvu. Ratiņš rūca. _ iet tādiem trim pa pēdām, cīnīties tumsā ar dakšām, tur vajag dūšu! Viņš taču nav nekāds jaunais, vai ne?

-          Nē. Pēc brīža Tenara piebilda: Viņš kādu laiku slimoja, un viņam vajadzēja darbu. Tāpēc es atsūtīju viņu šurp pie Strauta, lai tas ņem viņu par palīgu. Bet Strautam liekas, ka viņš joprojām ar visu tiek galā pats, un viņš aizsūtīja Vanagu augšpus Avotiem par vasaras ganu. Vakar Vanags nāca no turienes atpakaļ.

-   Tad jau tu laikam paturēsi viņu šeit?

-    Ja viņš tā gribēs, Tenara atbildēja.

Drīz Ozolu mājās ieradās nākamais pulciņš ciemata ļaužu, kuri gribēja dzirdēt Gohas stāstu un pastāstīt viņai par savu līdzdalību lielajā noziedznieku gūstīšanā, ap­skatīt dakšas, salīdzināt četrus garos zarus ar trim asins plankumiem uz Sama pārsēju strēmelēm un vēlreiz pār­runāt visu no gala. Tenara jutās atvieglota, kad pienāca vakars un viņa, pasaukusi Terru iekšā, aizvēra durvis.

Viņa pacēla roku pie durvju bultas. Tad viņa to nolaida un piespieda sevi aizgriezties, atstājot durvis neaiz­bultētas.

—                  Zvirbuļvanags ir tavā istabā, — Terru paziņoja, at­griezdamās virtuvē no pieliekamās telpas, kur bija pa­ņēmusi olas.

—                  Es gribēju tev pateikt, ka viņš ir šeit… Piedod.

—                  Es vinu pazīstu,—Terru teica, blakus kambarī skalo­dama seju un rokas. Un, kad Geds samiegojies un izspūris

ienāca virtuvē, meitene devās viņam tieši klāt un izstiepa rokas.

—Terru, — viņš teica un, pacēlis meiteni, bridi turēja viņu rokās. Terru ātri piekļāvās Gedam, tad atraisījās no viņa

—         Es protu "Radīšanas" sākuma daļu, meitene viņam pavēstīja.

—         Vai tu man to nodziedāsi? — Atkal paskatījies uz Tenaru ar skatienu, kas lūdza atļauju, viņš apsēdās pie pavarda.

—                  Es varu to tikai norunāt.

Geds pamāja ar galvu un gaidīja; viņa seja izskatījās diezgan skarba. Meitene sāka runāt:

Radīšana vai iznīcība,

Visa beigas vai sākums,

Kuram lemts droši zināt?

Tikai durvis mēs zinām, kas vienu no otra šķir.

Tikai slieksni, kas jāpārkāpj, projām ejot.

Atgriešanās retajam dota,

Vecākais viņu vidū — Durvju sargs Segojs…

Meitenes balss skanēja kā metāla skrāpis pret metālu, kā sausu lapu čaboņa, kā degošas uguns spraksti. Viņa pabeidza pirmo pantu:

Tad no putām pacēlās mirdzošā Ea zeme.

Geds atzinīgi pamāja ar galvu. Labi, — viņš īsi no­teica.

-              Vakar vakarā, sacīja Tenara. Viņa to iemācījās vakar vakarā. Šķiet, pagājis vesels gads.

-    Es varu iemācīties vēl, Terru teica.

-    Tu iemācīsies, Geds apstiprināja.

tagad, lūdzu. pabeidz tirit kabačus, sacīja Tenara, un meitene paklausīja.

-Un ko lai daru es?—jautāja Geds. Tenara bridi klusēja raudzīdamās viņā.