Tehanu

jau auguma garums vai druknums, bet prāta un dvēseles diženums. Viņa sacīja Efejai: Šis cilvēks nav visu mūžu pavadījis starp kazām. Viņš par pasauli zina vairāk neka par lauku saimniecību.

_ Es teiktu, ka viņš ir zintnieks, kurš apvainots kādā vai kaut kā zaudējis savu spēku, atbildēja burve. , Tā kādreiz gadās.

_ A! Cielava atsaucās.

Taču "artomags" bija pārāk dižs un varens vārds, lai lo atnestu šurp no tālām zemēm un pilīm un piešķirtu iesirmajam, tumšacainajam vīrietim Ozolu mājās, un Cielava nekad to nemēģināja darīt. Ja tas būtu noticis, diezin vai viņa Vanaga sabiedrībā justos tik brīvi kā tagad, pat doma. ka šis cilvēks varbūt ir bijis zintnieks, lika viņai justies mazliet neveikli un līdz nākamajai tikšanās reizei aizēnoja domu par Vanagu pašu. Bet tad Cielava ieraudzīja viņu sēžam kādā no vecajām dārza ābelēm un zāģējam nokaltušos zarus; kad Cielava gāja garām, viņš tai uzsauca sveicienu. Vanagam piestāv viņa vārds, Cie­lava nodomāja, jo viņš sēž augstu zarā kā putns, un sie­viete pamāja viņam ar roku un uzsmaidīja.

Tenara nebija aizmirsusi jautājumu, kuru tika uzde­vusi Gedam, guļot pie pavarda zem aitādas apmetņa. Viņa to uzdeva vēlreiz pēc dažām dienām — vai varbūt pēc dažiem mēnešiem, jo akmens mājā, ziemas ieskautās saimniecības vidū, laiks abiem traucās raiti un patīkami. Tu man neesi pateicis, — Tenara atgādināja, — kā tas gadījās, ka tu dzirdēji to vīru sarunu uz ceļa.

-    Man šķiet, ka es teicu. Kad dzirdēju aiz muguras nākam svešiniekus, nogriezos no ceļa un paslēpos.

-    Kāpēc?

-     Es biju viens un zināju, ka apkārt klīst visādas bandas.

—Jā, protams… Bet tieši tad, kad Sams gāja tev garām viņš runāja par Terru?

— Man šķiet, ka viņš pieminēja Ozolu mājas.

— Tas ir pilnīgi iespējams. Izklausās ļoti ērti. Zinādams, ka Tenara negrasās apvainot viņu melos, Geds atlaidās uz muguras un gaidīja.

— Ta mēdz gadīties burvjiem, — viņa teica.

— Un dažiem citiem ari. -Varbūt.

— Mīļā, tu taču negribi iecelt mani atpakaļ burvjos?

— Nē. Nepavisam ne. Vai tas būtu prātīgi? Ja tu būtu burvis, vai tad tu būtu šeit?

Viņi gulēja lielajā ozolkoka gultā, sasegušies ar ait­ādām un dūnu pēļiem, jo istabā nebija kamīna un ārā valdīja sniegota nakts ar stipru salu.

—Es gribu zināt, lūk, ko. Vai līdzās tam, ko tu sauc par spēku, pastāv vēl kaut kas — varbūt kaut kas tāds, kas bijis jau pirms šī spēka? Vai kaut kas tāds, kas tiek iz­mantots spēkam, bet ne tikai tam vien? Tā kā šoreiz. Ogions reiz sacīja par tevi: jau pirms visām burvju skolām un mācībām tu esot bijis mags. Dzimis mags, viņš teica. Tāpēc es iedomājos: lai kādam varētu būt spēks, viņam vispirms vajadzīga telpa šim spēkam. Tukšums, kuru piepildīt Un, jo lielāks šis tukšums, jo vairāk spēka tajā var iepildīt Bet, ja spēks nekad netiek iegūts vai ari tiek atņemts vai atdots, — šī telpa joprojām paliek.

-   Tukšums, viņš atkārtoja.

-            Tukšums ir tikai viens no iespējamiem vārdiem. Varbūt tas nav īstais vārds.

-           Apslēpta iespējamība? Geds jautāja un papurināja galvu. Tas, kas varētu būt., piepildīties.

-      Man šķiet, ka tu biji uz tieši tā ceļa tieši tajā brīdī, tāpēc ka tāpēc ka ar tevi tā notiek. Tu neliki tam notikt tu to neizraisījiTas nebija tava "spēka" dēļ. Tas ar tevi notika Tava… tukšuma dēļ.

pēc brīža Geds teica: Kaut ko līdzīgu man zēna gados mācīja Roukā: ka patiesa magu māksla nozīmē darīt tikai to, kas jādara. Bet šis ir solis tālāk. Nevis rīkoties, bet bыt pakjautam ārējai rīcībai…

-   Man šķiet, ka tā gluži nav. Drīzāk tas ir kaut kas tāds, no kā dzimst patiesa rīcība. Vai tad tu neatnāci un neizglābi man dzīvību vai neuzvarēji Samu? Tā taču bija "rīcība", tas nozīmēja darīt to, kas jādara…

Geds kādu laiku klusēja, iegrimis domās, un beidzot jautāja: Vai šī ir tā gudrība, ko tev mācīja kā Atuanas kapeņu priesterienei?

-   Nē. Tenara mazliet izstaipījās, lūkodamās tumsā. Arhai mācīja: lai gūtu spēku, vajag upurēt. Upurēt sevi un citus. Līgums: dod un tāpēc vari ņemt! Un es neteikšu, ka tas būtu gluži nepareizi. Bet mana dvēsele nespēj dzīvot tik šaurā vietā šis pret to, zobs pret zobu, nāve pret dzīvību… Ārpus tā pastāv brīvība. Ārpus maksām, atmaksām un izpirkšanas maksām ārpus visiem līgumiem un līdzsvariem pastāv brīvība.

 Tikai durvis mēs zinām, kas vienu no otra Šķir, — Geds klusi sacīja.

Tonakt Tenara sapņoja. Sapnī viņa redzēja durvis no "Ea zemes radīšanas". Patiesībā tas bija mazs lodziņš ar grumbuļainu, aizmiglotu, biezu stiklu, un tas atradās kādas vecas mājas rietumu sienā zemu virs jūras. Logs bija ciet. Tas bija aizdarīts ar bultām. Viņa mēģināja to atvērt, bet vajadzēja kādu vārdu vai atslēgu, ko viņa bija aizmirsusi, — vārdu, atslēgu vai nosaukumu, bez kura to nevarēja atvērt. Viņa meklēja to pa akmens istabām, kuras kļuva arvien mazākas un tumšākas, līdz attapās, ka Geds viņu tur savās rokās, mēģina pamodināt un nomierināt teikdams: Viss ir labi, mana mīļā, viss būs labi!

Es netieku brīvībā! viņa iesaucās, pieplakdama Gedam.