Tehanu

Tenara aplaida skatienu virtuvei. Bet mājas durvis ir ciet, — viņa teica. — Durvis ir aizbultētas.

-   Tāpēc, ka jūs esat vērtīgas.

-   Ā, jā. Mēs esam dārgumi. Kamēr mums nav spēka… Labi atceros, kad es to pirmoreiz iemācījos! Kosila man draudēja man, vienīgajai Kapeņu priesterienei. Un es aptvēru, ka esmu bezpalīdzīga. Man bija gods, bet spēks bija viņai — no Dievkarala, no vīrieša. Ai, kā tas mani saniknoja! Un izbiedēja… Mēs ar Cielavu par to reiz runājām. Viņa teica: "Kāpēc vīrieši baidās no sievietēm?"

-    Ja spēks ir tikai otra vājumā, tad jādzīvo bailēs, sacīja Geds.

—Jā, bet šķiet, ka sievietes baidās pašas no sava spēka, baidās pašas no sevis.

—     Vai viņas jebkad tiek mācītas sev uzticēties? Geds jautāja, un nākamajā brīdī virtuvē atkal ienāca Terru. Geda un Tenaras skatieni sastapās.

—Nē, Tenara teica. Uzticēšanos mums nemāca. Viņa noskatījās, kā meitene saliek kaste iekuru malku. Ja spēks būtu uzticēšanās… Man patīk šis vārds. Ja tas nenozīmētu visu šo iedibināto kārtību, kur cits par citu augstāks — karaļi un maģistri, magi un īpašnieki… Tas viss šķiet tik nevajadzīgi! īsta spēka, īstas brīvības pamatā ir uzticēšanās, nevis vara.

—     Kā bērnu uzticēšanās vecākiem, — Geds piebilda. Brīdi abi klusēja.

— Uzticēšanās tiek dāvāta pat necienīgam ņēmē­jam, — viņš teica. — Roukas vīri uzticas sev un cits citam. Viņu spēks ir šķīsts, nekas to neaptraipa, un šo šķīstību viņi pieņem par visgudrību. Viņi nespēj iedomāties, ka varētu rīkoties (auni.

Tenara paskatījās uz viņu. Geds nekad vēl nebija tā runājis par Rouku no malas, kā pilnīgi nesaistīts sve­šinieks.

—     Varbūt tur būtu vajadzīgas dažas sievietes, kas va­rētu viņiem norādīt uz šādu iespēju, sacīja Tenara, un Geds iesmējās.

Viņa atsāka vērpt. Es tomēr nesaprotu: ja var būt sieviešu kārtas karaļi, kāpēc nevar būt sieviešu kārtas arhimagi?

Terra klausījās.

—Karsts sniegs, sauss ūdens, — Geds atkārtoja gontiešu parunu. Karaļiem spēku dod citi vīrieši. Maga spēks ir viņa paša spēks — tas ir viņš pats.

—Un tas ir vīrieša spēks. Jo mēs pat nezinām, kas ir sievietes spēks. Labi. Saprotu. Un tomēr: kāpēc viņi ne­spēj atrast arhimagu vīrieti?

Geds pētīja atirušo bikšu vīli. Ja Veidotājs neat­bildēja uz viņu jautājumu, tad viņš atbildēja uz citu uz jautājumu, ko viņi netika uzdevuši. Varbūt vajadzīgs to uzdot.

Vai tā ir mīkla? vaicāja Terru.

Jā, Tenara atbildēja. Bet mēs šo mīklu nezi­nām. Zinām tikai atbildi. Atbilde ir: "Sieviete no Gontas."

To ir daudz, kādu laiku padomājusi, Terru teica. Acīmredzot apmierināta ar dzirdēto, viņa devās pēc oakamās iekuru nastas.

Geds noraudzījās meitenei pakaļ. "Viss ir pārvēr­ties…" viņš sacīja. Viss… Dažreiz es domāju, Te­nara, varbūt Lebannena karaļvalsts ir tikai visa sākums. Durvis… Un viņš ir durvju saīgs. Tādam netikt garām.

Viņš šķiet tik jauns, Tenara maigi teica.

-Tikpat jauns kā Morreds, kad sastapa Melnos kuģus.

Tikpat jauns kā es, kad… — Geds aprāvās un pievērsa skatienu logam, aiz kura caur kailajiem kokiem vīdēja sasaluši lauki. — Un ari tu, Tenara, tajā tumšajā vietā… Kas ir jaunība vai vecums? Es nezinu. Reizēm man šķiet, ka esmu dzīvojis tūkstoš gadu; reizēm pašam sava dzīve šķiet kā bezdelīgas lidojums garām mūra plaisai. Esmu miris un atdzimis gan sausajā zemē, gan šeit, zem saules, vairāk nekā vienu reizi. Un "Radīšana" mums stāsta, ka mēs visi esam atgriezušies un mūžīgi atgriežamies pie sākotnes un sākotne ir neizsīkstoša. Vien nāvē dzīve… Es par to domāju, kalnos ganīdams kazas, un diena turpi­nājās mūžīgi, kaut ari ik pa brīdim nemanot pienāca va­kars un atkal rīts… Es iemācījos kazu gudrību. Un do­māju: par ko ir šīs manas bēdas? Kuru cilvēku es apraudu? Arhimagu Gedu? Kāpēc kazu gans Vanags ļimst aiz bēdām un kauna par viņu? Ko es esmu izdarījis, lai man vajadzētu kaunēties?

Neko, — Tenara teica. Nekad un neko!

Esmu gan, iebilda Geds. Visa cilvēku diženība balstās uz kaunu, izaug no tā. Tā nu kazu gans Vanags i apraudāja arhimagu Gedu. Un ganīja kazas, kā zēnam viņa gados piederas darīt…

Pēc brīža Tenara pasmaidīja. Mazliet bikli viņa teica— Sūna stāstīja, ka tev toreiz esot bijis ap piecpadsmit gadu.

-   Tā varēja būt. Ogions man rudenī deva vārdu, un nākamajā vasara es aizbraucu uz Rouku… Kas bija tas zēns? Tukšums… Brīvība.

-    Kas ir Terru, Ged?

Viņš ilgi neatbildēja, un Tenara nodomāja, ka atbildes nebūs, bet tad viņš teica: — Ar tādām zīmēm… Kāda brī­vība viņu gaida?

-   Tātad mūsu brīvība esam mēs paši?

-   Tā man šķiet.