Tehanu

-     Sveika, māt! — uzsauca kalsns puisis pie pagalma vārtiem. Tenara nodomāja, ka tas ir Cielavas vecākais dēls, un atsaucās: Kas tevi atvedis šurp, zēn? Pēc tam viņa ieskatījās nācējā ciešāk pāri čiepstošo cāļu un lepnīgo zosu baram.

- Zvirgzds! Tenara iesaucās un, iztrenkādama putnus, metās viņam pretī.

-    Ir jau labi, puisis noteica. Netrako nu!

Viņš ļāva mātei sevi apskaut un noglāstīt savu seju. Tad Zvirgzds iegāja virtuvē un apsēdās pie galda.

-    Vai esi izsalcis? Vai satikies ar Ābeli?

-    Uzkost kaut ko varētu gan.

Tenara sāka pārlūkot pieliekamā bagātīgos krājumus. Ar kādu kuģi tu brauc? Aizvien vēl ar "Kaiju"?

-      Nē. Sekoja klusuma brīdis. Mans kuģis ir pa­galam.

Tenara satriekta pagriezās pret viņu. Nogrimis?

-     Nē. — Viņš drūmi pasmaidīja. Apkalpe pagalam. Karaļa vīri visus savāca.

-    Bet… Tas taču nebija pirātu kuģis?

-Nē.

-    Kāpēc tad…?

-      Kapteinis vadājot preces, ko šie gribot paši, viņš negribīgi atbildēja. Zvirgzds bija tikpat kalsns kā agrāk, taču izskatījās vecāks, tumši iededzis, ar gariem, taisniem

matiem un garenu, šauru seju, līdzīgu Krama sejai, taču tā bija vēl šaurāka un skarbākiem vaibstiem nekā tēvam. _ Kur tēvs? viņš noprasīja. Tenara palika nekustīgi stāvam.

-   Tātad tu nebiji iegriezies pie māsas.

-   Nē, viņš vienaldzīgi atbildēja.

-   Krams nomira pirms trim gadiem, Tenara teica.

-   No triekas. Ārā uz lauka, uz takas gar aitu aplokiem. Strauts viņu tur atrada. Tas notika pirms trim gadiem.

Iestājās klusums. Zvirgzds nezināja, ko sacīt, vai varbūt viņam nebija nekā, ko sacīt.

Tenara nolika viņam priekšā ēdienu. Dēls sāka tik kāri ēst, ka viņa tūlīt sāka meklēt vēl kaut ko.

-   Kad tu pēdējoreiz ēdi?

Zvirgzds paraustīja plecus un ēda tālāk. Tenara apsēdās dēlam pretī pie galda. Vēlā pavasara saule pa zemo logu strāvoja istabā un atspīdēja pavarda misiņa režģos.

Beidzot Zvirgzds atstūma šķīvi.

-             Kas tad pašlaik gādā par saimniecību? — viņš no­prasīja.

-           Vai tiešām tev tas rūp, dēls? Tenara laipni, bet pa­vēsi atjautāja.

* Saimniecība ir mana, viņš tādā pašā tonī atbildēja. Pēc brīža Tenara piecēlās un sāka novākt traukus. Jā.

-            Tu, protams, vari te palikt, viņš neveikli teica, varbūt mēģinādams jokot, taču joki nebija Zvirgzda dabā.

-   Vai vecais Strauts vēl ir tepat?

Visi ir tepat. Un vēl šeit dzīvo vīrietis, vārdā Vanags, un mana audžumeita. Tepat, Šajā mājā. Tev vajadzēs gulēt Kmtistabā. Es pielikšu kāpnes. Viņa vēlreiz pagriezās pret dēlu. Tātad tu esi ieradies uz palikšanu?

-   Varbūt.

Tā divdesmit gadus uz viņas jautājumiem bija at­bildējis Krams, noliegdams viņas tiesības zināt; ar vairīšanos no tieša "jā" vai "nē" saglabādams brīvību, kura sakņojās viņas neziņā, nožēlojamu, šauru brīvību, Tenara nodomāja.

-    Nabaga zēn, — viņa teica. Tavs kuģis pagalam, tēvs miris, māja pilna ar svešiniekiem, un viss nāk pār tevi vienā dienā! Tev vajadzēs kādu laiku, lai pie tā pierastu. Piedod, manu zēn! Bet es priecājos, ka esi šeit. Es bieži domāju par tevi, par to, kā tev klājas jūrā vētrainā laikā un ziemā.

Zvirgzds neko neatbildēja. Viņam nebija nekā, ko piedāvāt, un viņš neprata pieņemt. Brīdī, kad viņš, at­stūmis krēslu, dzīrās celties no galda, virtuvē ienāca Terru. Pa pusei piecēlies. Zvirgzds raudzījās viņā ieples­tām acīm. Kas viņai noticis? — puisis jautāja.

-   Viņa apdedzinājās. Šis ir mans dēls, par kuru es tev esmu stāstījusi, Terru, jūrnieks Zvirgzds. Terru ir tava māsa, Zvirgzd.

-   Māsa!

 — Pieņemta māsa.

-    Māsa! viņš atkārtoja un aplaida skatienu virtuvei, itin kā lūkodamies pēc lieciniekiem, tad atkal paskatījās uz māti.

Tenara raudzījās viņam pretī.

Zvirgzds izgāja ārā, apmetot lielu līkumu meitenei, kura stāvēja nekustēdamās. Viņš skaļi aizcirta durvis.

Tenara sāka runāt ar Terru, taču nespēja neko pa­teikt.

-    Neraudi, meitene teica; viņa pati neraudāja, bet pienāca mātei klāt un pieskārās viņas rokai. Vai viņš tev kaut ko nodarīja?

-Ai, Terra! Ļauj man tevi paauklēt! -Tenara apsēdās pie galda, paņēma Terra klēpī un apskāva viņu, kaut gan meitene jau bija kļuvusi tam par lielu un arī agrāk nekad nebija īsti brīvi pratusi sēdēt klēpī. Taču Tenara turēja viņu cieši piespiestu sev klāt un raudāja, un Terru piekļāva Tenaras vaigam savu rētaino seju, līdz tā kļuva slapja no asarām.

Geds un Zvirgzds pārnāca mājās katrs no savas saimniecības puses. Zvirgzds acīmredzot bija izrunājies ar Strautu un pārdomājis stāvokli, un Geds acīmredzot joprojām domāja par to. Vakariņu laikā runāts tika maz, un katrs vārds šķita piesardzīgi apsvērts. Zvirgzds nežēlojās par to, ka nevar apmesties pats savā istabā, bet pa redeļu kāpnēm veikli, kā jūrniekam pieklājas, uzkāpa E bēniņu stāvā un, šķiet, bija apmierināts ar mātes saklāto gultu, jo lejā atgriezās tikai vēlu nākamajā rītā.