Tehanu

Zvirgzds pamāja ar galvu. Viņa skatiens pievērsās Gedam, kurš jau bija sakravājis savas nedaudzās mantas ar pieredzējuša ceļotāja rūpību un lietpratību un tagad lika vietā šķīvjus, lai atstātu virtuvi kārtībā. Kad tas bija padarīts, viņš apsēdās pretī Zvirgzdam un sāka vērt jaunu auklu savas mugursomas aizdares caurumiņos, lai tās augšdaļu varētu savilkt un aizsiet.

-  To dara ar īpašu mezglu, Zvirgzds teica. — Ar jūr­nieku mezglu.

Geds klusēdams padeva somu viņam un noskatījās, kā puisis, tāpat klusēdams, samet auklu mezglā.

—       Redzi, labāk aizvelkas ciet, viņš teica, un Geds pamāja ar galvu.

Viņi izgāja no mājām rīta tumsā un aukstumā. Gontas kalna rietumu pusē saule parādās vēlu, un sasildīties viņi varēja, tikai strauji iedami, līdz beidzot saule tika garām masīvajai dienvidu virsotnei un sāka apspīdēt ceļinieku muguras.

Terru bija divreiz brašāka gājēja nekā iepriekšējā vasarā, tomēr līdz Re Albi bija divu dienu ceļojums. Pēc­pusdienā Tenara jautāja: — Vai mēģināsim šodien tikt līdz Ozolu Avotiem? Tur ir kaut kas līdzīgs naktsmītnei. Mēs tur padzērāmies pienu, vai atceries, Terru?

Geds lūkojās augšup uz kalniem ar dompilnu iz­teiksmi sejā. Es zinu vienu vietu tepat…

—       Jauki, — sacīja Tenara.

Netālu no augstā ceļa pagrieziena, no kura pirmoreiz varēja ieraudzīt Gontas ostu, Geds nogriezās no ceļa mežā, kas sedza stāvās, augšupejošās piekalnes. Rietošā saule raidīja slīpus, sarkanzeltainus starus tumsā starp stumbriem un zem zariem. Apmēram pusjūdzi viņi kāpa augšup pa vietu, kurā Tenara neredzēja nekādas takas, līdz nokļuva nelielā piekalnes laukumiņā pļavā, kuru no vēja aizsargāja klints siena un apkārtējais mežs. No šejienes varēja redzēt kalna ziemeļu augstienes, un starp lielo egļu galotnēm bija skaidri saskatāma rietumu puses jūra. Valdīja pilnīgs klusums, un tikai retumis vējš iešalcās egļu zaros. Augstu kokā, rieta saules apmirdzēts, ilgi dziedāja kalnu cīrulis un, beidzis skanīgo vakara dziesmu, nolaidās ligzdā nenomīdītajā zālē.

Viņi trijatā paēda vakariņās maizi ar sieru. No jūras kalnā pamazām kāpa tumsa. Saklājuši no apmetņiem guļvietu, viņi likās gulēt: Terru blakus Tenarai, Tenara blakus Gedam. Nakts vidū Tenara pamodās. Tuvumā kliedza pūce, un atkārtotais sauciens atgādināja zvana skaņu; tālu, augstu kalnos kā zvana rēgs tai atsaucās otra pūce. Tenara nodomāja: "Es paskatīšos, kā jūrā riet zvaigznes," — taču aizmiga atkal ciešā, mierīgā miegā.

Viņa pamodās pelēkā rītausmā un ieraudzīja Gedu sēžam sev blakus; viņš bija savilcis ap pleciem apmetni un pa kalnu plaisu lūkojās uz rietumiem. Tumšā seja bija pilnīgi nekustīga, klusuma pārņemta, tāda, kādu viņa to bija redzējusi pirms daudziem gadiem Atuanas krastā. Viņa skatiens nebija nolaists lejup kā toreiz; viņš lūkojās tālu rietumu bezgalībā. Sekodama viņa skatienam Tenara redzēja, kā tuvojas ausma sārti zeltainais spožums dzidri atstarojās visā debesu klajumā.

Geds pagriezās pret Tenaru, un viņa teica: Es esmu tevi mīlējusi, kopš pirmoreiz ieraudzīju.

Dzīvības devēja, viņš sacīja un, paliecies tuvāk, noskūpstīja viņas krūtis un lūpas. Tenara brīdi turēja viņu cieši piekļautu sev klāt. Tad abi piecēlās, pamodināja Terru un saposušies devās atkal ceļā, bet no koku paēnas Tenara vēlreiz atskatījās uz mazo pļaviņu, it kā novēlē­dama tai uzticīgi glabāt šeit atstātos laimes brīžus.

Pirmās dienas gājiena mērķis bija tikai pats gājiens. Šajā, otrajā, dienā vajadzēja nokļūt Re Albi. Tenara daudz domāja par Sūnas tanti, raizēdamās, kas viņai kait un vai viņa patiešām varētu būt uz nāves gultas. Bet, dienai un ceļam turpinoties, viņa vairs nespēja saistīt domas pie Sūnas, un domas vispār vairs negribēja darboties. Viņa jutās nogurusi. Viņai nepatika atkal iet šo ceļu pretī nāvei. Viņi pagāja garām Ozolu Avotiem, nokāpa ielejā un vēl­reiz kāpa augšup. Pēdējā garajā kāpienā uz Pārkāri Tenaras kājas šķita kā svina pielietas, domas bija trulas un sajukušas, tās riņķoja ap vienu vārdu, vienu tēlu, līdz tas zaudēja jēgu, trauku skapis Ogiona mājās, kaula delfīns kas ienāca prātā, kad viņa ieraudzīja Terru pīto rotaļllietu maisiņu, un tie atkārtojās galvā bez mitas un bez nozīmes.

Geds soļoja blakus savā vieglajā ce|otāja gaitā, un Terru gāja viņam līdzās tā pati Terru, kura pirms nepilna gada bija pagurusi šajā garajā kāpienā tiktāl, ka vajadzēja nest viņu nēšus. Bet tas bija pēc ilgāka dienas gājiena. Un meitene toreiz vēl nebija atguvusies pēc saņemtā soda.

Es kļūstu veca, Tenara domāja, pārāk veca, lai ietu tik tālu un tik ātri. Cik grūti ir iet pret kalnu! Vecai sievai vajadzētu sēdēt mājās pie pavarda. Kaula delfīns, kaula delfīns. Kauls, saistīti kauli, sasaistīšanas burvība. Kaula vīrs un kaula dzīvnieks. Tie ir tur, priekšā. Tie gaida. Lēns, gurds gājiens. Smags nogurums. Ar pūlēm Tenara pārvarēja beidzamo kalna posmu un panāca Gedu un Terru vietā, kur ceļš iegriezās Pārkares līdzenumā. Pa kreisi bija redzami Re Albi māju jumti, kuri slīpi stiepās klints kraujas virzienā. Pa labi ceļš veda kalnup uz vald­nieka savrupmāju. Jāiet te, Tenara teica.