Tehanu

-   Nē, meitene iebilda un norādīja uz ciemata pusi.

-     Jāiet te, — Tenara atkārtoja un nogriezās pa labi. Geds devās viņai līdzi.

Viņi gāja uz priekšu starp valriekstu dārziem un pļavām. Bija agra vasaras sākuma pēcpusdiena. Dārza kokos visapkārt dziedāja putni. Viņš nāca pretī pa ceļu no lielā nama puses viņš, kura vārdu Tenara nevarēja atcerēties.

-   Sveicināti! viņš teica un smaidīdams apstājās.

Apstājās ari abi gājēji.

-     Kādas slavenības nolēmušas pagodināt Re Albi valdnieka namu! — viņš teica. Tuaho, nē, tas nebija viņa vārds. Kaula delfīns, kaula dzīvnieks, kaula bērns.

-    Mans valdniek arhimag! Viņš zemu paklanījās, un ari Geds paklanījās pret viņu.

-     Un Atuanas valdniece Tenara! Viņš paklanījās vēl zemāk, un viņa noslīga smiltīs uz ceļiem. Viņas galva nokārās lejup, plaukstas atspiedās smiltīs un ķermenis saļima tiktāl, ka ari mute pieplaka ceļa smiltīm.

-   Tagad rāpo! viņš teica, un sieviete sāka rāpot uz viņa pusi.

-   Apstājies! viņš teica, un sieviete apstājās.

-    Vai parunāt jūs varat? viņš noprasīja. Tenara ne­atbildēja, jo viņas mutē nebija vārdu, bet Geds atbildēja parastajā, klusajā balsī: — Jā.

-    Kur ir tā izdzimtene?

-    Nezinu.

-    Es domāju, ka ragana atvedīs līdzi sev līdzīgo. Bet viņa atveda tevi. Valdnieku arhimagu Zvirbuļvanagu. Kāds lielisks vietnieks! No raganām un izdzimteņiem es varu tikai atbrīvot pasauli, vairāk nekā. Bet ar tevi, kas kādreiz bijis cilvēks, es varu sarunāties; tu vismaz spēj sakarīgi runāt. Un spēj saprast sodu. Tu laikam iedo­mājies, ka esi drošībā tavs karalis tronī, bet mans saimnieks, mūsu valdnieks, iznīcināts. Tu domāji, ka notiks tava griba, ja iznīcināsi mūžīgās dzīvības solījumu, vai ne?

-   Nē, — teica Geda balss.

Viņa tos neredzēja. Viņa redzēja tikai ceļa smiltis un juta mutē to garšu. Viņa dzirdēja Gedu runājam. Vien nāvē dzfve| viņš teica.

-   Skaiti vien savus pantiņus, Roukas maģistr, Roukas skolotāj! Tas tik ir ērmīgs skats dižais arhimags saģēr­bies par kazu ganu, un viņā vairs nav ne kripatas maģijas, neviena spēka vārda! Vai vari kaut ko uzburt, arhimag?

Tikai maziņu burvību, tikai sīku nieka ilūziju? Nē? Neviena vārda? Mans saimnieks tevi pieveica. Vai tagad tu to saproti? Tu viņu neuzvarēji. Viņa spēks dzīvo! Es tevi varētu kādu laiku šeit paturēt dzīvu, lai tu redzi šo spēku manu spēku! Lai tu redzi veco vīru, kuru esmu pasargājis no nāves, turpmāk, ja vajadzēs, varēšu iz­mantot tam tavu dzīvību; un lai tu redzi, kā tavs uzbāzī­gais karalis pataisa sevi par muļķi kopā ar visiem saviem ķēmīgajiem kungiem un nejēgas burvjiem, meklēdams sievieti! Lai pār mums valdītu sieviete! Bet valditspēja un vara ir tikai šeit, šajā namā. Visu šo gadu esmu pulcinā­jis ap sevi citus vīrus, kuri pazīst patiesu spēku. Daži ir no Roukas, atvilināti gudrajiem maģistriem no paša de­gungala. Citi ir no Havnoras, no degungala tā dēvētajam Morreda dēlam, kurš grib, lai pār viņu valda sieviete, tavam muļķa karalim, kurš iedomājies sevi pilnīgā drošībā un neslēpj pat savu vārdu! Vai tu zini manu vārdu, arhimag? Vai atceries mani pirms četriem gadiem, kad tu biji maģistru maģistrs, bet es tikai necils Roukas audzēknis?

—         Tevi sauca par Apsi, — pacietīgā balss teica.

—         Un kāds ir mans īstais vārds?

-    Es nezinu tavu īsto vārdu.

-      Ko? Tu to nezini? Vai tad nevari to atklāt? Vai tad magi nezina visus vārdus?

—         Es neesmu mags.

-    O, saki to vēlreiz!

-    Es neesmu mags.

-    Man patīk dzirdēt, kā tu to saki. Atkārto vēlreiz!

—         Es neesmu mags.

—         Bet es esmu!

-Jā.

Pasaki to!

-Tu esi mags.

-  Ā! Tas ir vēl labāk, nekā es cerēju! Izmetu ēsmu zutim, bet noķēru valzivi! Nu tad nāc, iesim iepazīties ar maniem draugiem! Tu vari iet kājām. Viņa lai rāpo!

Tā viņi aizgāja pa ceļu līdz Re Albi valdnieka savrup­mājai un iegāja pa tās durvīm, un Tenara visu laiku rā­poja uz ceļgaliem un plaukstām pa ceļu, pa marmora pakāpieniem līdz durvīm un pa marmora grīdām caur zālēm un istabām.

Mājas iekšienē bija tumšs. Tumsa pārņēma Tenaras apziņu, un viņa no dzirdētā saprata arvien mazāk. Tikai daži skaidri vārdi un balsis izspiedās cauri tumsai. Geda sacīto viņa saprata un, dzirdēdama pazīstamo balsi, domāja par viņa vārdu, tvērās pie tā. Bet viņš runāja ļoti reti un tikai tad, kad vajadzēja atbildēt vīrietim, kuru ne­sauca Tuaho. Vīrietis laiku pa laikam kaut ko sacīja vi­ņai un sauca viņu par kuci. — Tā ir mana dzīvā rotaļ­lieta! viņš teica pārējiem vīriem; tumsā starp sveču mes­tajām ēnām šūpojās vairāki tumši stāvi. Vai redzat, cik labi izdresēta? Velies apkārt, kuce! Viņa apvēlās apkārt, un vīrieši smējās.

-   Viņai bija kucēns, vīrietis teica, pa pusei ap­dedzināts, bet atstāts dzīvs, un es gribēju to sodīt līdz ga­lam. Bet tas skuķis man savā vietā atveda citu putnu — zvirbuļvanagu. Rīt mēs to mācīsim lidot.

Citas balsis kaut ko teica, bet viņa neko vairs nesaprata.