Tehanu

Kaut kas tika apsiets viņai ap kaklu, un tie lika viņai rāpties augšā pa kāpnēm un ierāpot kādā telpā, kas smirdēja pēc urīna, puvušas gaļas un salkanām puķēm. Skanēja balsis. Auksta, akmenim līdzīga roka iesita viņai pa galvu; kaut kur kāds smējās: He, he, he! kā vecas, Čīkstošas durvis, kas šūpojas eņģēs turp un atpakaļ. Tad viņai spēra ar kājām un lika rāpot pa gaiteņiem. Viņa netika pietiekami ātri uz priekšu, un tie viņai spēra pa krūtīm un muti. Tad nokrakstēja durvis, un viņu apņēma klusums un tumsa. Viņa dzirdēja kādu raudam un nodomāja, ka tas ir bērns, viņas bērns. Viņai gribējās, kaut bērns neraudātu. Beidzot tas apklusa.

14. Tehanu

Meitene pagriezās pa kreisi un, tikai nogājusi krietnu gabalu, atskatījās atpakaļ, slēpdamās aiz ziedošā dzīv­žoga.

Tas, kuru sauca par Apsi, kura īstais vārds bija Erisens un kuru viņa redzēja kā sazarotu, šaudīgu tumsu, bija sasējis māti un tēvu; siksna bija izvērta caur viņas mēli un caur viņa sirdi, un Apse veda viņus augšā uz vietu, kur bija viņa slēptuve. Apkārtnes smarža meiteni šķe­bināja, bet viņa gabaliņu sekoja, lai redzētu, ko viņš darīs tālāk. Viņš tos ieveda iekšā un aizvēra durvis. Tās bija akmens durvis. Tur viņa nevarēja iekļūt.

Viņai vajadzēja lidot, bet lidot viņa nespēja, jo nebija no spārnotajiem.

Cik ātri spēdama, meitene aizskrēja pāri pļavām, garām Sūnas tantes mājai, garām Ogiona mājai un garām kazu mājai uz taku, kas veda gar klinti un izveda kraujas malā, kur viņai bija aizliegts iet, jo viņa to varēja redzēt tikai ar vienu aci. Viņa bija uzmanīga. Viņa uzmanīgi skatījās ar savu vienīgo aci. Viņa stāvēja kraujas malā. Dziļi lejā mirgoja ūdens, un tālu pie apvāršņa rietēja saule. Vina paskatījās uz rietumiem ar savu otru aci un ar savu otru balsi sauca vārdu, kuru bija dzirdējusi savas mātes sapnī.

Viņa negaidīja atbildi, bet pagriezusies devās atpakaļ un vispirms aizgāja garām Ogiona mājai, lai paskatītos, ko dara viņas stādītais firzikis. Vecajā kokā bija aizme­tušies daudzi sīki, zaļi firziki, taču no atvases nebija nekādu pēdu. Varbūt to nograuzušas kazas. Vai varbūt tā nokaltusi tāpēc, ka viņa nav to laistījusi. Bridi meitene stāvēja, lūkodamās zemē, tad dziļi ievilka elpu un devās pār pļavu atpakaļ uz Sūnas tantes māju.

Cāļi, dodamies gulēt, čiepstēja un plivināja spārnus, dusmodamies par negaidīto traucējumu. Nelielā būda bija tumša un smaržu pārpilna. Sūnas tant? meitene jautāja balsī, kādā viņa runāja ar šiem cilvēkiem

-    Kas tur ir?

Vecā sieviete bija paslēpusies gultā. Viņa bija izbie­dēta un centās uzburt sev apkārt akmens sienu, lai turētu visus pa gabalu, taču tas neizdevās, jo viņas spēks nebija pietiekami liels.

-    Kas tur ir? Kas tur nāk? Ai, mīlulīt… mīļais bērns, mana apdegusī, mana skaistā, ko tu šeit dari? Kur ir viņa, kur ir viņa, tava māte, vai viņa ir te? Vai atnāca šurp? Nenāc iekšā, nenāc iekšā, mīlulīt, pār mani guļ lāsts, viņš nolādēja veco sievu, nenāc man klāt! Nenāc tuvāk!

Vina sāka raudāt. Meitene izstiepa roku un pieskārās burvei. — Tev ir auksti, viņa teica.

-    Tu esi kā uguns, bērniņ, tava roka mani dedzina. Ai, neskaties uz mani! Viņš lika manai miesai trūdēt un čokuroties, un atkal trūdēt, bet viņš neļauj man mirt, viņš teica, ka es atvilkšot tevi šurp. Es centos nomirt, ļoti centos, bet viņš mani turēja, turēja mani dzīvu pret manu gribu, un viņš man neļauj mirt, ai, ļaujiet man mirt!

-    Tev nevajag mirt, meitene sacīja, saraukusi pieri.

-  Bērniņ, vecā sieva nočukstēja, bērniņ, sauc mani vārdā!

-    Hatha, meitene teica.

-Ā, es zināju… Atbrīvo mani, mīlulīt!

-    Man jāgaida, meitene sacīja, — līdz ieradīsies viņi.

Burve tagad elpoja mierīgāk un bez sāpēm. Kas ieradīsies, mīlulīt? viņa čukstus vaicāja.

-    Manējie.

Burves lielā, saltā plauksta gulēja tikpat nekustīgi kā kociņu saišķis tajā. Viņa to turēja stingri. Tagad ārā bija tikpat tumšs kā būdas iekšienē. Hatha, kuru sauca par Sūnu, ieslīga miegā, un drīz ari meitene, sēdēdama uz grīdas blakus gultai netālu no kādas aptupušās vistas, ļāvās miegam.

Vīri atnāca šurp reizē ar dienasgaismu. Augšā, kuce! Augšā! Viņa uzslējās rāpus. Vīrietis iesmiedamies teica: Pavisam augšā! Tu esi gudra kuce un proti staigāt uz pakaļkājām, vai ne? Re, tā! Izliecies par cilvēku! Mums būs tālu jāiet. Nāc! Siksna cieši kļāvās viņai ap kaklu, un vīrietis to parāva. Viņa gāja līdzi.

-    Še, ved tu viņu! vīrietis teica, un tagad siksnu turēja otrs, tas, kuru viņa mīlēja, taču vairs neatcerējās

vina vārdu. *

Visi izgāja ārā no tumšās vietas. Akmens atpleta rīkli, lai palaistu viņus garām, tad šņirkstēdams aizvērās.

Vīrietis visu laiku gāja cieši aiz muguras viņai un tam, kurš turēja siksnu. Viņiem sekoja citi trīs vai četri vī­rieši.

Lauki zem rasas kārtas izskatījās pelēki. Kalns slējās tumšs uz bālo debesu fona. Dārzos un dzīvžogos arvien skaļāk sāka dziedāt putni.

Viņi atnāca līdz pasaules malai un kādu gabalu gāja gar to, līdz nokļuva vietā, kur zem kājām bija tikai klints un mala virs kraujas stiepās ļoti šaura. Klintī bija redzama svītra, un viņa lūkojās tajā.