Tehanu

-   Lai vanadziņš viņu pagrūž, vīrietis teica, un pēc tam lai lido pats.

Viņš atāķēja siksnu, kas bija piestiprināta viņai ap kaklu.

-   Ej un stāvi pie pašas malas! viņš pavēlēja. Sieviete pa akmenī ievilkto svītru aizgāja līdz kraujas malai. Zem viņas bija vienīgi jūra. Aiz kraujas pletās bezgalīgs gaisa plašums.

-    Un tagad Zvirbuļvanags viņu pagrūdīs, vīrietis teica. Bet pirms tam viņa varbūt gribēs kaut ko teikt Viņai ir tik daudz, ko sacīt. Kā jau sievietei. Vai tu vēlies mums kaut ko sacīt, Baltā dāma Tenara?

Viņa nespēja runāt, bet norādīja uz debesīm virs jūras.

-   Albatross, vīrietis teica.

Viņa skaļi iesmējās.

Pa gaismas klajumu no debesu durvīm šurp lidoja pūķis, atstādams aiz lokanā, zvīņotā ķermeņa uguns grīsti. Tad Tenara sāka runāt.

-   Kalesin! viņa iesaucās, pēc tam pagriezās, satvēra Geda roku un novilka viņu lejā uz akmeņiem; dārdoša uguns pārskrēja viņiem pāri, nožvadzēja bruņas, spārnu vēzieni šņākdami sašķēla gaisu, un nagotās ķetnas kā sirpji noklaudzēja pret klinšaino pamatu.

No jūras pūta vējš. Sīks dadzis, kas auga klints plaisā blakus viņas rokai, ritmiski klanījās jūras vējā.

Geds atradās viņai blakus. Viņi bija notupušies cie­ši līdzās; aiz muguras šalca jūra, un priekšā stāvēja pūķis.

Tas lūkojās viņos ar vienu iegarenu, dzeltenu aci.

Geds drebošā, piesmakušā balsī sāka runāt pūķu valodā. Tenara saprata nedaudzos vārdus: Mēs tev pa­teicamies, Vecākais!

Kalesins palūkojās uz Tenaru un dimdošā balsī, itin kā metāla skrāpis berztos pret gongu, jautāja: — Aro Tehanu?

-    Meitene… Tenara sacīja, Terru! Strauji pie­cēlusies kājās, viņa gribēja skriet meklēt bēmu. Bet nākamajā brīdī viņa ieraudzīja, ka meitene pa klints dzegu starp jūru un kalnu nāk pretī pūķim.

-     Neskrien, Terru! viņa iesaucās, bet Terru bija ieraudzījusi viņu un skrēja, skrēja tieši pie viņas. Abas apskāvās.

Pūķis pagrieza milzīgo, tumši rūsgano galvu, lai aplūkotu viņas ar abām acīm. Nāsu bedres, lielas kā bļodas, ugunīgi kvēloja, un no tām vijās dūmu grīstes. Karstums no pūķa ķermeņa versmoja cauri saltajam jūras vējam.

-   Tehanu, pūķis teica.

Meitene pagriezās un paskatījās uz viņu.

-    Kalesin! vina teica.

Tad Geds, kurš visu laiku bija tupējis zemē, grīļo­damies piecēlās un atbalstam satvēra Tenaras roku. Viņš iesmējās. Tagad es zinu, kurš tevi atsauca šurp, Ve­cākais! — Geds teica.

-   Tā biju es, meitene sacīja. Es nezināju, ko citu lai daru, Segoj.

Viņa joprojām lūkojās uz pūķi un runāja pūku valodā, runāja Radīšanas vārdus.

-   Tas bija labi, bērns, pūķis atbildēja. Es tevi ilgi meklēju.

-    Vai tagad mēs dosimies turp? meitene jautāja. Turp, kur ir pārējie, citas pasaules vējā?

-    Vai tu viņus atstāsi?

-   Nē, meitene atbildēja. Vai viņi nevar nākt līdzi?

-   Vini to nevar. Viņu dzīve ir šeit.

-   Es palikšu pie viņiem meitene teica, elpai mazliet ķeroties kaklā.

Kalesins aizgrieza galvu, lai izdvestu dārdošo uguns šalti, kas nozīmēja varbūt smieklus, varbūt nicinā­jumu, varbūt sajūsmu vai dusmas: Hā! Tad viņš vēl­reiz paskatījās uz meiteni. Tas ir labi. Tevi šeit gaida darbs.

-    Es zinu, meitene atbildēja.

-     Es atgriezīšos pēc tevis, — Kalesins sacīja, tad, kad pienāks laiks. Pēc tam, pievērsies Gedam un Tenarai, pūķis teica: Es atdodu jums savu bērnu, tāpat kā jūs man atdosiet savējo.

-    Kad pienāks laiks, — sacīja Tenara.

Kalesins tik tikko manāmi nolieca lielo galvu, un garā mute ar dunčiem līdzīgajiem zobiem lūpu kaktiņā sa­vilkās augšup.

GecLs un Tenara kopā ar Terru atvirzījās tālāk, un pūķis pagriezās, vilkdams bruņoto ķermeni pār klints malu, uz­manīgi likdams nagotās ķetnas, kā kaķis pietupienā savilkdams melnās kājas, līdz atspērās un uzlidoja gaisā. Varenie spārni austošās saules gaismā iemirdzējās koši

sarkani, robotā aste nošņirkstēja pret akmeņiem, un pūķis lidodams pazuda tālumā kā kaija, kā bezdelīga, kā doma.

Vietā, kur tas bija tupējis, mētājās apsviluši drēbju un ādas gabali un citas atliekas.

—        Iesim projām! Geds teica.

Bet sieviete un meitene stāvēja, lūkodamās uz šīm atliekām.

—Tie ir kaula cilvēki, Terru teica. Tad viņa aizgriezās un devās projām. Viņa gāja pirmā pa šauro taku, un Geds un Tenara viņai sekoja.

—        Viņas dzimtā valoda, Geds teica. — Mātes valoda.

—        Tehanu, — sacīja Tenara. — Viņas vārds ir Tehanu.

—        To viņai ir devis visu vārdu devējs.

—        Viņa bija Tehanu jau no paša sākuma. Vina vienmēr ir bijusi Tehanu.

—Iesim! meitene atskatīdamās aicināja. Sūnas tante ir slima.

Viņi iznesa Sūnu ārā, gaismā Un svaigā gaisā, ap­mazgāja viņas brūces, sadedzināja smirdošo gultasveļu, un Terru atnesa no Ogiona mājas tīrus palagus. Viņa at­veda līdzi ari kazu gani Niedri. Ar Niedres palīdzību Sūna tika ērti iekārtota gultā, savu vistu ielenkumā, un Niedre aizgāja sameklēt visiem kaut ko ēdamu.