Tehanu

-   Tā saimnieks man teica, Taunsends atbildēja.

-    Vai tiešām? Tenara atjautāja.

Dzirdēdams mātes toni, Zvirgzds sadrūma vairāk nekā jebkad.

-   Nu tad es netraucēšu tevi un tavu saimnieku, Te­nara teica un aizgriezās, bet Taunsends sacīja: Man tev nododama ziņa, Goha.

-   Trešā reize esot izšķirošā.

-   Vecā burve, atceries, vecā Sūna viņai nav gluži labi. Tā kā es taisījos nākt uz Vidusieleju, viņa teica: "Pasaki Gohas kundzei: ja var, lai atnāk šurp, jo es pirms miršanas gribētu viņu redzēt"

Krauklis, maitu krauklis, Tenara nodomāja, naidīgi lūkodamās ļauno ziņu nesējā.

-    Vai viņa ir slima?

-     Guļ uz miršanu, Taunsends atbildēja ar smīnu, kas varbūt nozīmēja līdzjūtību. Nolikās jau ziemā un kļūst arvien vārgāka, tāpēc lika tev pateikt, ka briesmīgi gribot tevi pirms miršanas redzēt.

-     Paldies par ziņu, Tenara rāmi atbildēja un pa­griezās uz mājas pusi. Taunsends kopā ar Zvirgzdu devās uz aitu aplokiem

Pusdienas gatavodama, Tenara teica Gedam unTerru: — Man jāiet turp.

-   Protams, Geds atbildēja. Ja vēlies, iesim visi trīs.

-    Tu nāksi? Pirmo reizi šai dienā Tenaras seja no­skaidrojās, it kā negaisa mākonis būtu aizslīdējis pamalē. -Tas ir labi, viņa teica, tas ir labi… Es negribēju lūgt, bet domāju, ka varbūt… Terru, vai tu gribētu iet atkal kādu laiku padzīvot mazajā namiņā Ogiona mājā?

Terru brīdi stāvēja un domāja. — Es varētu apskatīt

savu firziku koku, viņa teica. » »

-     Jā, un satikt Niedri… Kripatu… un Sūnu, nabaga Sūnu! Ai, kā es esmu sailgojusies, sailgojusies doties atpakaļ uz turieni, tikai man šķita, ka tas nebūtu labi. Te visu laiku bija tik daudz darba saimniecībā… un…

Viņai likās, ka bijis vēl kāds iemesls, kāpēc viņa nav gājusi atpakaļ, nav ļāvusi sev domāt par iešanu atpakaļ un līdz šim brīdim nav pat zinājusi, ka ir ilgojusies pēc turienes; bet, lai kāds būtu Šis iemesls, tas aizslīdēja projām kā ēna, kā aizmirsts vārds. Nez, vai kāds ir rūpējies par Sūnu, vai ir aizsūtījis pēc dziednieka? Re Albi tuvumā viņa ir vienīgā dziedniece, bet Gontas ostā taču dzīvo cilvēki, kas varētu viņai palīdzēt. Ai, nabaga Sūna! Es gribu iet turp… Šovakar ir pārāk vēls, bet es došos ceļā rit agri no rīta. Un lai saimnieks pats gādā sev bro­kastis!

—       To viņš iemācīsies, Geds teica.

—       Neiemācīsies. Viņš atradīs sev kādu muļķa sievieti, kura būs ar mieru to darīt Ek! Viņa aplaida virtuvei kais­mīgu skatienu. Man viņai jāatstāj visi divdesmit gadi, kuros esmu berzusi šo galdu. Ceru, ka viņa pratīs to no­vērtēt!

Zvirgzds atveda Taunsendu vakariņās, bet no nakts­mājām aitu tirgonis atteicās, kaut gan tās tika piedāvātas pieņemtās pieklājības labad. Tādā gadījumā viņam būtu jādod viena no viņu gultām, un tāda doma Tenarai nepatika. Viņa ar atvieglojumu noskatījās, kā Taunsends zilajā va­saras vakara krēslā dodas uz ciematu pie saviem paziņām.

—       Rīt mēs no paša rīta iesim uz Re Albi, dēls, -Tenara teica Zvirgzdam. Vanags, Terra un es.

Zvirgzds šķita tāds kā iztrūcies.

—       Tā vienkārši iesiet prom?

—Tāpat kā aizgāji un atnāci tu, māte atbildēja. Ta­gad paskaties šurp, Zvirgzd: šī ir tava tēva naudas lādīte. Tajā ir septiņi ziloņkaula gabali un parāda kauliņi no vecā Tilta, bet viņš nekad to nesamaksās, viņam nav naudas. Šos piecus Andradas naudas gabalus Krams dabūja, kad četrus gadus pēc kārtas pārdeva aitādas kuģapreču tir­gonim Velmutā, bet tu toreiz biji vēl zēns. Šie trīs Havnoras gabali ir maksa no Vadža par Augstā Strauta saim­niecību, kura viņš nopirka no mums. Es pamudināju tavu tēvu to pirkt, palīdzēju to savest kārtībā un vēlāk pārdot. Šo

s trīs gabalus ņemšu es, jo esmu tos nopelnījusi. Pārē­jais kopā ar saimniecību viss ir tavs. Tu esi saimnieks.

Garais, kalsnais vīrietis stāvēja, pievērsis skatienu naudas lādītei.

-   Ņem visu. Es tos negribu, viņš klusi teica.

-   Man nevajag. Tomēr paldies tev, dēls. Paturi šos Četrus naudas gabalus. Kad apprecēsies, uzskati to par manu dāvanu tavai sievai.

Viņa nolika lādīti agrākajā vietā aiz lielā šķīvja uz skapja augšējā plaukta, kur to vienmēr bija glabājis Krams.

—                 Terru, sakārto mantas, jo mēs dosimies ceļā ļoti agri.

-  Kad tu būsi atpakaļ?—Zvirgzds jautāja, un viņa balss tonis atsauca Tenarai atmiņā trauslo, nemierīgo bērnu, kāds viņš bija pirms daudziem gadiem. Bet viņa tikai atbildēja: Nezinu, mīļais. Ja būšu tev vajadzīga, at­nākšu.

Tenara tūlīt sameklēja visiem ceļa apavus un somas.

-   Zvirgzd, viņa teica, tu varētu kaut ko manis dēļ iz­darīt.

Dēls bija apsēdies pie pavarda un izskatījās drūmas neziņas pārņemts. Ko tad?

-   Aizej drīzumā uz Velmutu un apciemo savu māsu. Un pastāsti, ka esmu aizgājusi atpakaļ uz Pārkares klin­tīm. Ja esmu viņai vajadzīga, lai atsūta ziņu.