Tehanu

— Man ir pieticis pacietības ar tevi divdesmit piecus gadus, Tenara atbildēja. Paskatījusies uz Gedu, viņa sāka smieties. — Nāc nāc, mans mīļais! Labāk vēlu neka nekad! Es esmu tikai veca sieva… Nekas nav bijis veltīgi, nekas nekad nenotiek veltīgi! Tu pats man to iemācīji. Tenara piecēlās, un piecēlās ari Geds; viņa izstiepa rokas, un viņš tās satvēra. Abi piekļāvās viens otram, un ap­skāviens kļuva arvien ciešāks. Viņi turēja viens otru tik degsmīgi, tik kvēli, ka viss apkārt izgaisa un pasaulē palika tikai viņi divi vien. Nebija svarīgi, kurā gultā gulēt Tonakt viņi gulēja uz klona līdzās pavardam, un tur Tenara iemācīja Gedam noslēpumu, kuru nevarēja ie­mācīt visgudrākais pasaules burvis.

Vienreiz Geds piecēlās iekurt uguni un paņēma no sola vērtīgo audeklu. Šoreiz Tenara neiebilda. Viņas ap­metnis un Geda aitādas kažoks noderēja abiem par segu.

Nākamreiz viņi pamodās rītausmā. Tumšajos, pa pusei kailajos ozolu zaros aiz loga rotājās bāli sudrabaina gaisma. Tenara izstiepās taisni, lai ar visu ķermeni sajustu Geda siltumu. Pēc brīža viņa nomurmināja: Viņš gulēja šajā vietā. Sams. Tieši zem mums… Geds neskanīgi mēģināja protestēt.

-      Tagad tu patiešām esi vīrietis, viņa teica. Pirm­kārt, pamatīgi sacaurumojis otru vīrieti, otrkārt, gulējis ar sievieti. Viss, šķiet, noticis pareizā secībā.

-     Cst, Geds nomurmināja, pagriezdamies pret viņu un uzlikdams galvu uz viņas pleca. Nevajag.

-     Kāpēc ne, Ged? Nabaga cilvēks! Manī nav nekādas žēlsirdības, vienīgi taisnīgums. Es netiku audzināta žēlsirdībā. Mīlestība ir vienīgā labestība, kas man pieder. Ak Ged, nebaidi mani! Tu biji vīrietis, kad es pirmoreiz tevi ieraudzīju! Ne jau ierocis vai sieviete dara par vīrieti, ari maga māksla un jebkāds cits spēks ne vienīgi pats

Viņi gulēja, siltuma un tīksma klusuma apņemti.

. Pasaki man kaut ko!

Viņš pussnaudā piekrītoši noņurdēja.

Kā tas gadījās, ka tu dzirdēji, ko viņi runā? Ašais, Sams un tas trešais. Kā tas gadījās, ka tieši tajā brīdī tu biji tieši tur?

Geds pacēlās uz elkoņa, lai varētu ieskatīties Tenaras seja. Viņa paša seja savā atbrīvotībā, piepildījumā un maigumā izskatījās tik vāra un viegli ievainojama, ka Tenara padevās tieksmei pasniegties un pieskarties viņa mutei tajā vietā, kur viņa pirms vairākiem mēnešiem to pirmoreiz bija noskūpstījusi; pēc tam Geds viņu atkal cieši apskāva, un tālākai sarunai vārdi vairs nebija va­jadzīgi.

Vēl vajadzēja nokārtot dažus lietišķus jautājumus. Galvenais bija pateikt Strautam un pārējiem Ozolu mājas nomniekiem, ka viņa aizstājusi "veco saimnieku" ar no­līgtu strādnieku. To Tenara paskaidroja īsi un bez aplin­kiem Nomnieki tur neko nevarēja iebilst, un tas viņus nekādi neapdraudēja. Atraitnes tiesības uz vīra īpašumu bija atkarīgas no tā, vai ģimenē ir vīriešu kārtas pēcnācējs vai cits iespējamais prasītājs. Mantinieks bija Krama dēls Zvirgzds, kurš aizbraucis jūrā, un Krama atraitne varēja tikai glabāt saimniecību viņam. Ja viņa nomirtu, pienā­kums uzturēt saimniecību mantinieka vajadzībām turpmāk būtu Strauta pienākums; ja Zvirgzds sev to nepieprasītu,

tā pārietu Krama tālākas pakāpes brālēna, Kahedanana. iedzīvotāja, rokās. Abi pāri, kuriem zeme nepiederēja bet kuri ieguva daļu no saimniecības peļņas, kā Gontā pieņemts, baudīja mūža rentes tiesības, un viņus no mājām nevarētu izlikt neviens saimnieces noskatīts vīrietis kaut ari viņa to apprecētu; tomēr Tenara baidījās, ka nomniekiem varētu nepatikt viņas neuzticība Kramam, kuru tie galu galā bija pazinuši ilgāk nekā viņa. Tenarai par atvieglojumu, nekādas pretestības nebija. "Vanags" bija iemantojis viņu atzinību ar vienu dakšas dūrienu. Turklāt sievietei ar veselīgu saprātu taču ir dabiski vēlēties, lai mājās būtu vīrietis, kurš var viņu pasargāt. Ja viņa ļauj tam gulēt savā gultā ko lai dara, atraitņu apetīte ir labi pazīstama. Turklāt viņa taču ir svešzemniece.

Apmēram tāda pati bija ciemata iedzīvotāju attieksme. Šur tur pa čukstam, pa smaidiņam, bet tas ari viss. Izska­tījās, ka būt godājamai sievietei ir vieglāk, nekā domāja Sūna; vai varbūt iemesls vienkārši tāds, ka lietotai mantai nav lielas vērtības.

Sī neizteiktā piekrišana Tenaru noniecināja un paze­moja tāpat, kā tas būtu bijis nolieguma gadījumā. Vienīgi Cielava nelika viņai justies neērti, jo nesprieda un nevēr­tēja, un atturējās no vārdiem — vīrietis, sieviete, atraitne, svešzemniece —, bet redzēja to, ko redzēja, un vienkārši lūkojās uz Tenaru un Vanagu ar interesi, ziņkāri, skaudību un labvēlību.

Tā kā Cielava neskatījās uz Vanagu caur vārdiem "gans", "algādzis" vai "atraitnes vīrietis", bet raudzījās uz viņu pašu, krietnā sieviete redzēja daudz ko tādu, kas viņu mulsināja. Vanaga pašcieņa un vienkāršība nebija lielāka par to, ko viņa bija vērojusi citos vīriešos, taču šo īpašību izpausme bija mazliet citāda; Cielava sprieda, ka Vanagam piemīt kāds īpašs diženums protams, ne