Tehanu

_ Vajadzētu piepildīt lejkannu un uzlikt uz uguns. yjņš pamāja ar galvu un, paņēmis tējkannu, aizgāja pēc ūdens.

Viņi pagatavoja vakariņas, paēda un novāca galdu. « Noskaiti vēlreiz "Radīšanu" tik tālu, cik proti, —Geds sēdēdams pie pavarda, teica Terru, un tālāk tur­pināsim kopā.

Vienreiz meitene norunāja otro pantu kopā ar Gedu,

kopā ar Tenaru un beidzot atkārtoja to viena pati.

-   Laiks gulēt, — Tcnara teica.

_Tu vēl nepastāstīji Zvirbuļvanagam par karali.

- Pastāsti tu! — Tenara atbildēja, uzjautrināta par mei­tenes ieganstu novilcināt gulētiešanu.

Terru pagriezās pret Gedu. Viņas seja, rētaina un ne­skarta, redzoša un akla, bija sasprindzinājuma un kaismes pārņemta. Karalis atbrauca ar kuģi. Viņam bija zobens. Viņš man iedeva kaula delfīnu. Viņa kuģis lidoja kā putns, bet man bija slikti, jo man pieskārās Ašais. Bet tad tajā vietā pieskārās karalis, un zīme pazuda. Meitene iz­stiepa sīko, tievo rociņu. Tenara lūkojās ieplestām acīm. Viņa bija aizmirsusi pirkstu nospiedumu zīmi.

-  Es gribu kādreiz aizlidot turp, kur viņš dzīvo, Terru sacīja Gedam. Viņš pamāja ar galvu. Es to izdarīšu, meitene teica. Vai tu viņu pazīsti?

Jā, es viņu pazīstu. Es kopā ar viņu biju garā ceļo­jumā.

-    Kur?

-    Uz vietu, kur neaust saule un nenoriet zvaigznes. Un atpakaļ no tās vietas.

—        Vai tu lidoji?

Geds papurināja galvu. Es protu tikai staigāt, -viņš teica.

Meitene brīdi kavējās domās, tad, it kā apmierināta ar atbildi, sacīja: Ar labu nakti! un devās uz savu istabu. Tenara gāja viņai līdzi, taču Terru nevēlējās, lai viņu iemidzina ar dziesmu. — Es varu noskaitīt "Radīšanu" tumsā, — viņa teica. — Abus pantus.

Tenara atgriezās virtuvē un atkal apsēdās pie pavarda pretī Gedam.

—        Cik viņa strauji mainās! — sieviete teica. Es vairs I netieku līdzi. Esmu par vecu, lai audzinātu bērnu. Un ' viņa… Viņa mani klausa, bet tikai tāpēc, ka pati tā grib.

—        Tas ir paklausības vienīgais attaisnojums, sacīja Geds.

—Bet, ja viņa sagribēs mani neklausīt, ko es varēšu darīt? Viņai piemīt kaut kāda nevaldāma pirmatnība. Reizēm viņa ir mana Terru, reizēm kaut kas pavisam cits un nesasniedzams. Es jautāju Efejai, vai viņa negribētu ņemt Terru mācībā. To man ieteica Skābardis. Bet Efeja atteicās. "Kāpēc ne?" es viņai jautāju. "Es baidos no viņas!" Efeja atbildēja… Bet tu no viņas nebaidies. Viņa no tevis ari ne. Tu un Lebannens esat vienīgie vīrieši, kuriem viņa ļāvusi sev pieskarties. Es ļāvu šim., šim Aša­jam… nē, es nespēju par to runāt Ai, kā es esmu nogurusi! Neko nesaprotu…

Geds ielika pavardā māzeru, lai uguns kurtos maza un lēna, un abi vēroja vijīgās, sprakstošās liesmu mēles.

—        Man patiktu, ja tu paliktu šeit, Ged, — Tenara teica. Ja tu to gribētu. Viņš tūlīt neatbildēja. Varbūt tu vē­lies doties tālāk uz Havnoru… — Tenara piemetināja.

—        Nē, nē. Man nav, kurp doties. Es meklēju darbu.

Nu, darba šeit pietiek. Strauts to negrib atzīt, bet viņš ar savu artrītu dārzā vairs neko lielu nevar izdarīt. Ķopš atgriezos šeit, es visu laiku jūtu, cik loti derētu paligs. Es jau varēju tam nelgām pateikt, ko domāju par to, ka viņš aizsūtīja tevi uz kalniem, bet no tā nebūtu nekāda labuma. Viņš nemaz neklausītos.

-          Man tas nāca par labu, Geds teica. Tāds laiks maņ bija vajadzīgs.

-   Vai tu ganīji aitas?

-          Kazas. Pašās augstākajās ganībās. Viņu pieņemtais zēns bija saslimis, un Serijs mani jau pirmajā dienā aiz­sūtīja kalnos. Viņi gana savas kazas augstu un līdz vē­lam rudenim, lai saaug bieza vilna. Pēdējā mēneša laikā es biju kalnā gandrīz viens pats. Serijs man atsūtīja ap­metni un pārtikas krājumus un pieteica, lai ganot, cik augstu varot un cik ilgi varot Tā es darīju. Tur augšā bija labi.

-   Vientulīgi, Tenara teica.

Geds, tik tikko jaušami smaidīdams, pamāja ar galvu.

-Tu vienmēr esi bijis viens.

-Jā.

Tenara klusēja. Geds paskatījās uz viņu.

-    Man patiktu strādāt šeit, viņš teica.

-           Tātad norunāts, — Tenara atbildēja. Pēc brīža viņa piebilda: — Vismaz šo ziemu.

Šovakar sals bija stiprāks. Viņu pasaulē valdīja pilnīgs klusums, ko pārtrauca vienīgi uguns čuksti. Klusums apņēma viņus kā rēgaina parādība.

-           Kurā gultā lai es guļu, Ged? Tenara vaicāja. Ter­ra vai tavējā?

Viņš ievilka elpu. Viņa balss skanēja klusi. Manējā, ja tu tā gribi.

-    Es gribu.

Viņu atkal sasaistīja klusums. Tenara redzēja, kā vjņš pūlas no tā izrauties. Ja tev pietiks pacietības ar mani viņš teica.