Tehanu

12. Ziema

Tenara modās no miega, negribēdama mosties. Pa šaurajām slēģu šķirbām no loga istabā spraucās pelēks bālums. Kāpēc logam priekšā slēģi? Viņa steigšus pie­cēlās un devās caur priekštelpu uz virtuvi. Neviens ne­sēdēja pie pavarda, neviens negulēja uz grīdas. Tikai uz plīts malas rindojās trīs tasītes un tējkanna.

Terru pamodās ap saullēkta laiku, un viņas, kā parasti, kopā paēda brokastis; galdu novācot, meitene jautāja: Kas šeit notika? Viņa pavilka aizstūra slapjo palagu, kas bija ielikts mērcējamā bļodā. Ūdens bija duļķains un salkani brūns.

A, man negaidot sākās mēnešreize, — Tenara at­bildēja, pati satrūkusies par saviem meliem.

Terru brīdi nekustīgi stāvēja, iepletusi nāsis un sa­springti izslējusi galvu kā dzīvnieks, kas sajutis svešādu smaku. Tad viņa iemeta palagu atpakaļ ūdenī un devās pabarot cāļus.

Tenara jutās nevesela; visas malas smeldza. Laiks jo­projām bija auksts, un viņa pēc iespējas mēģināja uztu­rēties iekšā. Arī Terru viņa centās turēt sev tuvumā, bet, kad saule pakāpās augstāk un sāka pūst dzedrs, spirgts vējš, Terru gribēja iet ārā.

Paliec dārza pie Tērces, Tenara teica.

Terru neko neatbildēja un izslīdēja pa durvīm.

Apdegusi un sakropļotā sejas puse bojāto muskuļu un biezo rētaudu dēļ bija kļuvusi stīva, bet laika gaita kad rētas bija sarepējušas un Tenara beidzot pieradinājusi sevi nenovērsties no tās kā no kroplības, bet lūkoties uz to kā uz seju, viņa pārliecinājās, ka tai ir pašai savas Īpašas izteiksmes. Kad Terru bija izbiedēta, sadegusi, tumšā sejas puse "ierāvās", kā to domās apzīmēja Tenara, sa­vilkās un it kā nocietinājās. Kad viņa bija pacilāta vai aizrāvusies, pat aklās acs dobums šķita redzīgs, rētas pie­tvīka un kļuva karstas. Tagad, pirms iziešanas no mājas, meitenes sejā bija jaušams dīvains skatiens; tā gandrīz vairs nelikās cilvēka seja drīzāk tas bija kāds dzīvnieks, savāds, raupjādains, vienacains savvaļas radījums, kas mēmi meklē glābiņu bēgot.

Un Tenara saprata: tagad, kad viņa pirmo reizi meite­nei melojusi, Terru pirmo reizi grasās viņu neklausīt Pirmo, bet ne pēdējo reizi.

Ar gurdu nopūtu viņa apsēdās pie pavarda un labu brīdi sēdēja, neko nedarīdama.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens: atnākuši Strauts un Geds… nē, viņš jāsauc par Vanagu. Vecais Strauts izska­tījās ļoti svarīgs un runātkārs, Geds tumšs, kluss un drukns savā notraipītajā aitādas apmetnī. Nāciet iekšā! Tenara aicināja. Iedzeriet tēju! Kādi jaunumi?

-       Mēģināja aizmukt, tikt prom uz Velmutu, bet vīri no Kahedananas, jaunie pārvaldnieki, sadzina pēdas un atrada šos Ķirša saimniecības ēkā, Strauts pavēstīja, žestikulēdams ar dūrēm.

-    Vai viņš aizbēga? Tenaru pārņēma šausmas.

-   Tie bija abi pārējie, Geds paskaidroja. Viņš ne.

-Redz, Apaļā kalna vecajā lopkautuvē šie atrada līķi, sadauzītu lupatu lēveros… Tur, tai vecajā lopkautuvē pie Kaheananas, un turpat uz vietas desmit vai divpadsmit vīri iecela sevi par pārvaldniekiem un sāka dzīt šitiem pēdas. Pagājšnakt tika pārmeklēti visi ciemi, un šorīt nuu gaismiņā atrada šos slēpjamies Ķirša saimniecības

Bija tiri vai sasaluši ragā. -Tātad viņš ir miris? -Tenara apjukusi vaicāja. Geds bija nokratījis smago apmetni un apsēdies uz pita niedru krēsla pie durvīm, lai atsprādzētu ādas stul­piņus. -Viņš ir dzīvs, Geds klusi paskaidroja. Atstāts Efejas ziņā. Aizvedu viņu šorīt turp mēslu ratos. Jau pirms gaismas pa ceļiem staigāja cilvēki, meklēdami visus trīs. Viņi tur, kalnos, nogalinājuši sievieti.

Kādu sievieti? Tenara čukstus jautāja.

Viņas acis bija pievērstas Gedam. Viņš viegli pamāja ar galvu.

Strauts gribēja stāstnieka godu paturēt sev un skaļi turpināja: Es aprunājos ar dažiem vīriem, un tie teica, ka Šie visi četri esot klaiņojuši, slaistījušies un mētājušies ap Kahedananu un tā sieviete nākusi uz ciematu ubagot — viscaur sadauzīta, vienos zilumos un apdegumos. Šie viņu sūtīja ubagot, tie vīri, un viņa teica: ja aiziešot atpakaļ tukšā, tad viņu sitīšot vēl vairāk, un ciemata ļaudis teica: kāpēc tev jāiet atpakaļ? Ja neiešot, šie nākšot un paši viņu uzmeklēšot, viņa teica un vienmēr gāja atpakaļ pie viņiem. Bet tad viņi beidzot aizgāja par tālu, sadauzīja viņu beigtu un atstāja līķi vecajā lopkautuvē, kur vēl turas vecā smaka, — varbūt tā cerēja noslēpt, ko padarījuši. Un tad gāja prom un vakar vakarā nonāca te, ielejā. Kāpēc tu naktī nekliedzi un nesauci, Goha? Vanags stāsta, ka viņi bijuši te un ložņājuši gar māju, kad viņš šos

pārsteidzis. Gan es būtu dzirdējis, vismaz Tērce noteikti būtu dzirdējusi, viņai ir labākas ausis par manējām. tu viņai jau izstāstīji?

Tenara papurināja galvu.

— Nu tad es iešu izstāstīt, — vecais vīrs teica, ieprie. I cināts, ka pirmais varēs paziņot jaunumus, un klumbu* rodams devās pāri pagalmam. Pusceļā viņš pagriezās atpakaļ. Nekad nebūtu domājis, ka tu tik labi māki apieties ar siena dakšām.' viņš uzsauca Gedam, uzsita sev pa gurnu un smiedamies aizgāja tālāk.