Tehanu

-        Un tur viņš piepeši bija karalis! Kā zobena as­mens… Un Ašais no viņa sarāvās un kāpās atpakaļ… Un es viņu noturēju par Zvirgzdu! Patiešām, vienu brīdi man pilnīgi tā likās, jo es biju tik… tik sajukusi…

-       Nu tad viss ir pareizi, jo Klūga nodomāja, ka tu esi viņa māte, sacīja Ābele. Tad, kad mēs stāvējām pie­stātnē un skatījāmies, cik jūs lepni iepeldat ostā.

Iedomājies, māte viņu noskūpstīja, Cielavas tant! Noskupstīja karali pavisam vienkārši! Es jau domāju, ka skūpstis ari to magu. Bet nekā.

_ Skaidrs, ka nekā, ir nu gan iedoma! Kādu magu? jautāja Cielava, iebāzusi galvu bufetē. Kur tev stāv miltu kārba, Goha?

Tā ir zem tavas rokas. Roukas magu, kurš bijā at­braucis meklēt jaunu arhimagu.

-Šeit?

| Kāpēc ne? Ābele atjautāja. Vai tad pēdējais arhimags nebija no Gontas? Bet viņi nepūlējās ilgi mek­lēt. Līdzko tika vaļā no mātes, tūlīt brauca atpakaļ uz Havnoru.

-Tu nu gan runā!

-   Viņš teica, ka meklējot kādu sievieti, Tenara sa­cīja. "Sievieti no Gontas." Bet izskatījās, ka tas viņam lielu prieku nesagādā.

-Burvis un meklē sievieti? Tas nu ir kaut kas jauns, noteica Cielava. Domāju, ka pa šo laiku būs iemetušās vaboles, bet miltiem nav nekādas vainas. Es izcepšu kādu plāceni, labi? Kur ir eļļa?

-    Vajadzēs paņemt no poda aukstajā kambarī. Ai, Tērce! Sveika, mīļā! Kā tev klājas? Kā iet Strautam? Kā jūs šo laiku dzīvojāt? Vai jērus esat pārdevuši?

Vakariņas viņi visi ēda kopā. Maigi dzeltenajā vakara gaismā, virtuvē ar klona grīdu un garo zemnieku galdu Terru sāka palaikam pacelt galvu un pāris reižu kaut ko pateica Cielavas bērniem, taču meitene joprojām šķita iebaidīta un ierāvusies sevī, un, kad ārā sāka krēslot, viņa apsēdās tā, lai redzīgā acs būtu pievērsta logam.

Tikai tad, kad Cielava ar saviem bērniem pa krēslu bija aizgājusi mājās, Ābele guldināja Terru, dziedādama šūpļa dziesmu, un Tenara kopā ar Tērci mazgāja traukus.