Tehanu

citu kuģi. Viņš ir nemierīgas dabas cilvēks. Temara pasmaidīja. Kad es ieraudzīju tevi, man pirmajā brīdī likās, ka tu esi mans dēls. Bet jūs nemaz neesat līdzīgi, tu ari esi garš, kalsns un jauns. Un es tobrīd biju apjukusi izbiedēta… Parastas bailes.

Mags bija aizgājis uz kuģa priekšgalu pie kapteiņa un Tenara un Lebannens stāvēja blakus divi vien.

—        Šo parasto baiļu ir pārāk daudz, viņš teica.

Šī bija vienīgā izdevība runāt ar karali zem četrām acīm, un Tenaras vārdi skanēja sasteigti un nedroši: -Es gribēju teikt., bet nebija jēgas… Vai nevarētu būt tā, ka Gontā ir kāda sieviete,—es nezinu, kas, un man par to nav ne jausmas, bet var gadīties, ka tur ir vai būs, vai varētu būt kāda sieviete un ka viņi meklē, ka viņiem vajag… tieši viņu. Vai tas ir tik neiespējami?

Lebannens klausījās. Viņš nebija kurls. Taču viņi saspringti sarauca pieri, it kā cenzdamies saprast mazpa­zīstamu valodu. Un viņš klusi atbildēja tikai dažus vārdus: — Tas var būt

Kāda zvejnieksieva no savas mazās laiviņas skaļi iesau­cās: — No kurienes? — Un zēns no masta gaiļa ķērcienā attrauca: — No Karaļa pilsētas!

—        Kā šo kuģi sauc? Tenara jautāja. Mans dēls gri­bēs zināt, ar kādu kuģi esmu braukusi.

—        "Delfīns", — Lebannens atbildēja, uzsmaidīdams viņai. Mans dēls, mans karalis, mans mīļais zēns, Tenara nodomāja. Kā man patiktu, ja tu paliktu tuvumā!

—        Man jāiet pēc savas mazās, — viņa teica.

—        Kā tu nokļūsi mājās?

—        Kājām. Tikai dažas jūdzes pa ieleju augšup. -Tenara pamāja ar roku uz iekšzemi, kur aiz pilsētiņas kā klēpis starp divām kalnu joslām plata un saulaina stiepās Vidusieleja. Tur pie upes atrodas ciemats, un manas mājas ir

pusjūdzes attāluma no ciemata. Tā ir skaista daļa no tavas karaļvalsts.

Bet vai tu būsi drošībā?

_ Būšu. Šo nakti mēs pavadīsim tepat Velmutā pie manas meitas. Un ciematā visi ir uzticami cilvēki. Es nebūšu viena.

Viņu acis uz bridi sastapās, taču neviens neizrunāja vardu, par kuru domāja.

Vai Roukas vīri vēlreiz brauks šurp? Tenara vaicājaLai meklētu "sievieti no Gontas"… vai varbūt viņu?

Viņu ne. Ja tāds priekšlikums tiks izteikts, es to ne­pieļaušu, Lebannens atbildēja, neapjauzdams, cik daudz viņš Tenarai pateicis ar šiem dažiem vārdiem. Bet, ja viņi gribēs meklēt jaunu arhimagu vai sievieti no Veidotāja vīzijas, tad iespējams, ka viņu ceļš atvedīs šurp. Un varbūt pie tevis.

Ozolu mājās viņi tiks laipni gaidīti un uzņemti, Tenara teica. Tiesa, ne tik laipni, kā būtu gaidīts tu.

Es atbraukšu, kad varēšu, karalis mazliet skarbi atbildēja un mazliet skumji piebilda: Ja varēšu.

11. Mājās

Kad Velmutas iedzīvotāji padzirdēja, ka ostā iebraucis kuģis no Havnoras un šai kuģī ir karalis, jaunais karalis par kuru stāsta jaunās dziesmas, gandrīz visi steidzās no mājām uz piekrasti. Jaunās dziesmas viņi vēl neprata, toties prata vecās, un vecais Relli atnesa līdzi savu arfu un nodziedāja daļu no "Morreda varoņdarba", jo jaunais Jūrzemes karalis noteikti ir Morreda pēcnācējs. Drīz uz klāja iznāca pats karalis — jauns, slaids, skaists vīrietis, un viņam sekoja viens no Roukas maģistriem un vēl kāda sieviete ar mazu meiteni pie rokas; abas bija satinušās vecos apmetņos un neizskatījās daudz labāk par ubadzēm, taču karalis pret viņām izturējās kā pret kara­lieni un princesi, un, kas zina, varbūt tā tiešām bija. Var­būt tā ir viņa māte, teica Klūga, cenzdamās pastiepties un redzēt pāri priekšā stāvošo vīriešu galvām, bet tad viņas draudzene Ābele saķēra viņas roku un apslāpētā čukstā iesaucās: — Tā ir… tā ir māte!

Kam māte? jautāja Klūga, un Ābele atbildēja: Mana māte! Un tā ir Terru! Tomēr viņa nemēģināja lauzties cauri pūlim uz priekšu pat tad, kad viens no jūrasbraucējiem iznāca krastā un lūdza veco Relli nākt uz klāja un dziedāt karalim. Ābele palika gaidām kopā ar pārējiem. Viņa redzēja, kā karalis uzņem Velmutas dižvīrus, un dzirdēja Relli dziedam. Viņa redzēja, kā karalis atvadās no viesiem, jo kuģis atkal dzīrās doties jflni kamēr nav satumsis, cilvēki teica un doties mājup uz Havnoru. Pēdējās pa kuģa laipu krastā nonāca Terru un Tenara. Pirms šķiršanās karalis katru no viņām ap­skāva, pēc pieņemtās paražas piespiezdams vaigu pie vai­ga, un nometās uz ceļgala, lai apskautu Terru. — O! — pūlis krastmalā izdvesa. Saule rietēja, ietinusies zelta dū­makā, un meta pār līci platu zelta taku. Sieviete un mei­tene, turēdamās pie kuģa laipas margām, iznāca krastā; Tenara nesa smagu ceļasomu un maisu, Terru seja bija noliekta un paslēpta aiz matu šķipsnām. Laipu ievilka atpakaļ kuģī, jūrnieki sāka darboties ap takelāžu, rīkotāji izkliedza komandas, un kuģis "Delfīns" pagriezās uz jūras pusi. Tad Ābele beidzot izlauzās cauri pūlim.

-  Sveika, māt! viņa teica, un Tenara atbildēja: Svei­ka, meitin! Abas saskūpstījās, tad Ābele pacēla Terru un teica: — Kā tu esi izaugusi! Divreiz garāka nekā tad, kad redzējāmies iepriekš. Ejam, nāciet man līdzi uz mājām!