Tehanu

-   Pūķis mani atstāja tur, bet viņu aiznesa projām. Tad Roukas nama Durvju maģistrs teica: "Viņš ir pabeidzis darāmo. Viņš dodas mājās." Un pirms tam Selidoras piekrastē viņš teica, lai es atstājot viņa zizli turpat, jo viņš vairs neesot mags. Tāpēc Roukas maģistri nolēma izraudzīties jaunu arhimagu.

Viņi uzaicināja savā vidū arī mani, lai es varētu ie­mācīties to, ko karalim der zināt par Visgudro padomi. Turklāt es biju viens no viņiem, lai aizstātu trūkstošo maģistru Saucēju Torionu, kura mākslu pret viņu pašu pavērsa tas lielais ļaunums, ko mans valdnieks Zvirbuļvanags atrada un iznīcināja. Kad mēs bijām tur, sausajā zemē, starp sienu un kalniem, es redzēju Torionu. Mans valdnieks vinu uzrunāja, izstāstīja viņam ceļu, kā pāri sienai atgriezties dzīvē. Bet viņš negāja šo ceļu. Viņš ne­atgriezās.

Jaunā vīrieša spēcīgās, glīti veidotās rokas cieši turējās pie kuģa treliņiem. Runādams viņš joprojām lūkojās jūrā. Viņš bridi klusēja, tad turpināja stāstu.

-  Tā es kļuvu par vienu no deviņiem, kuri sanāk ko­pā, lai izraudzītos jaunu arhimagu. Viņi ir… viņi ir gudri vīri, Lebannens pameta skatienu uz Tenaru. — Ne vien skoloti savās mākslās, bet vīri ar dzīves gudrību. Kā jau agrāk biju redzējis, viņi liek svaru kausos savus dažādos uzskatus, lai lēmums būtu drošs. Taču šoreiz…

-  Šoreiz bija tā, turpināja Vēju maģistrs, redzēdams, ka Lebannens negrib nopelt Roukas maģistrus, ka ikviens domāja citādi, un lēmuma nebija. Mēs nespējām vienoties. Tā kā arhimags nebija miris, bet joprojām dzīvs un tomēr vairs nebija mags, bet, šķiet, aizvien vēl bija puķu valdnieks… Un tāpēc, ka mūsu Pārvērtību maģistrs joprojām nebija atspirdzis pēc trieciena, ko sagādāja viņa mākslas pavēršanās pret viņu pašu, un ticēja, ka Saucējs piecelsies no nāves gultas, un lūdza, lai mēs viņu pagai­dot… Un tāpēc, ka Veidošanas maģistrs nerunāja vispār neko… Viņš ir kargadietis, mana kundze, tāpat kā tu vai tu to zināji? Viņš atbrauca pie mums no KaregoAtas. | Maga acis modri vēroja Tenaru: no kuras puses pūš vējš? Nu, lūk, tā visa dēļ mēs palikām neziņā. Kad Durvju maģistrs taujāja pēc to cilvēku vārdiem, kurus mēs gribētu piedāvāt izvēlei, netika nosaukts neviens vārds. Visi skatījās cits uz citu…

-   Es skatījos zemē, sacīja Lebannens.

-  Beidzot mēs palūkojāmies uz to, kurš zina vārdus: uz Vārdu maģistru. Un viņš vēroja Veidotāju, kurš nebija izrunājis neviena vārda, tikai sēdēja starp saviem kokiem kā celms. Mēs, redzi, sanākam kopā Birzī, starp kokiem, kuru saknes sniedzas dziļāk nekā salas. Tobrīd jau bija vēls vakars. Dažreiz tur starp kokiem atmirdz gaisma, bet tovakar tās nebija. Valdīja tumsa, nebija zvaigžņu, virs lapotnēm pletās mākoņainas debesis. Tad Veidotājs piecēlās kājās un teica… bet viņš runāja savā kargadiešu valodā, nevis Senvalodā vai hardieŠu valodā. To no mums prata tikai nedaudzi, daži pat nezināja, kas tā par valodu, un mēs nesapratām, ko domāt. Bet Vārdu maģistrs mums pateica, ko sacījis Veidotājs. Viņš bija teicis: Sieviete no Gontas.

Mags apklusa. Viņš vairs neskatījās uz Tenaru. Pēc brīža Tenara jautāja: Vai vairāk viņš neteica neko?

-    Neviena vārda. Kad mēs uzstājām, viņš raudzījās mūsos stingu skatienu un nevarēja atbildēt, jo viņu bija

pārņēmusi vīzija: viņš bija redzējis notikumu apveidus tēlu aprises, un to reti iespējams izpaust vārdos, bet idejas nosaukt ir vēl grūtāk. Par saviem vārdiem viņš nezināja ko domāt, tieši tāpat kā mēs pārējie. Bet vairāk mūsu ziņā nebija nekā.

Roukas maģistri galu galā bija skolotāji, un Vēju maģistrs bija ļoti labs skolotājs; viņam visu allaž vaja­dzēja izklāstīt tik skaidri, cik vien iespējams. Varbūt pat skaidrāk, nekā viņš pats būtu vēlējies. Mags vēlreiz uz­meta Tenarui skatienu, tad novērsās.

Tā nu, redzi, likās, ka mums jābrauc uz Gontu. Bet kādā vajadzībā? Ko meklēt? "Sieviete" vien taču bija par maz! Acīmredzot šai sievietei ir lemts mūs vadīt, kaut kā norādīt mums ceļu pie jaunā arhimaga. Un, kā tu pati vari iedomāties, mana kundze, tūdaļ tapa runāts par tevi jo vai tad mēs esam dzirdējuši par kādu citu sievieti no Gontas? Šī sala nav liela, bet tava slava ir aizskanējusi tālu. Tad viens no mums teica: "Viņa mūs aizvedīs pie Ogiona." Bet mēs visi zinājām, ka Ogions jau sen atteicies būt par arhimagu un tagad, būdams vecs un slims, nepie­kritīs neparko. Patiesībā šīs sarunas laikā, man šķiet, Ogions jau bija uz nāves gultas. Tad kāds cits teica: "Bet viņa mūs aizvedīs ari pie Zvirbuļ vanaga!" Un tad mēs jutā­mies nonākuši pilnīgā tumsā.

-        Un kā vēl! piebilda Lebannens. Jo tur, starp kokiem sāka līt lietus. Viņš pasmaidīja. Es biju do­mājis, ka nekad vairs nedzirdēšu līstam lietu. Tas mani ļoti iepriecināja.

-      Mēs bijām deviņi slapji, Vēju maģistrs teica, un viens laimīgs.

Tenara iesmējās. Šis cilvēks tomēr nevarēja nepatikt. Ja maģistrs ir tik piesardzīgs pret viņu, tad arī viņai pienākas izturēties ar tādu pašu piesardzību, taču pret Lebanennu un Lebannena klātbūtnē jāvalda vaļsirdībai