Tehanu

- Un no viņa es atbēgu pie tevis. Kā uz patvērumu. Viņa pārlaida skatienu zemajām, grebumiem rotātajām kajītes sijām, pulētajam galdam, sudraba paplātei un kalsnajai, rāmajai vīrieša sejai. Viņa mati bija tumši un mīksti, āda sarkanīgas bronzas krāsā; viņš bija ģērbies labi un reizē vienkārši un nenēsāja ne ķēdi, ne gredzenu, ne citu ārēju varas apliecinājumu. Bet viņš izskatās tieši tāds, kādam jāizskatās karalim, Tenara nodomāja.

-  Žēl, ka es palaidu prom to vīru, viņš teica. Bet mēs viņu varam atkal atrast. Un kurš bija tas, kas tevi nobūra?

-  Burvis. — Nē, vārdu viņa neizrunās. Viņa nevēlējās par to domāt. Labāk atstāt visu aiz muguras. Bez atmak­sas, bez vajāšanas. Lai viņi dzīvo tālāk paši ar savu naidu, lai paliek aiz muguras, lai aizmirstas.

Lebannens neuzstāja, tikai pavaicāja: — Vai savās lauku mājās tu būsi no viņiem drošībā?

-   Domāju, ka jā. Ja es nebūtu jutusies tik pārguruši, tik apjukusi no uzveltās… tik apjukusi savā prātā, ka ne­spēju pat domāt, es nebūtu tā nobijusies no Ašā. Ko viņš būtu varējis nodarīt? Uz ielas, kur visapkārt tik daudz cilvēku? Man nevajadzēja bēgt no viņa. Bet es spēju just vienīgi savas meitenes bailes. Viņa ir tik maziņa… neko citu nespēj kā tikai baidīties no viņa. Viņai būs jāiemācās nebaidīties. Man vajadzēs viņai to iemācīt… — Tenaru pārņēma mulsums. Domas viņas galvā raisījās kargadiešu valodā. Varbūt viņa arī runā kargadiešu valodā? Karalis nodomās, ka viņa ir jukusi veca, plānprātīga sieva, kas nesakarīgi buldurē. Viņa slepeni paskatījās uz jauno vīrieti. Karaļa tumšo acu skatiens nelūkojās uz Tenaru, bet bija pievērsts liesmai stiklotajā lampā, kas karājās zemu virs galda, mazai, rāmai un dzidrai liesmai. Viņa seja izskatījās pārāk skumja jaunam cilvēkam.

-             Tu atbrauci sameklēt viņu, Tenara teica. Arhimagu. Zvirbuļvanagu.

-   Gedu, — viņš atbildēja, palūkodamies uz Tenaru ar tik tikko jaušamu smaidu. Tu, viņš un es tiekam saukti savos īstajos vārdos.

-   Tu un es jā. Bet viņš ir Geds tikai tev un man.

Karalis pamāja ar galvu.

-    Viņam draud briesmas no skauģiem, no ļaunas gribas cilvēkiem, un viņam nav… vairs nav iespējas aizsargāties. Vai tu to zini?

Skaidrāk izteikties viņa nespēja, bet Lebannens at­bildēja: Viņš man teica, ka esot zaudējis savu maga spēku. Iztērējis to rīcībā, kura glāba mani un mūs visus. Bet man bija grūti tam ticēt. Man gribējās viņam ne­ticēt.

-    Man tāpat. Bet tā ir. Un tāpēc viņš… Tenara atkal ļ sastomījās. Viņš grib būt viens, līdz sadziedēs savas brū­ces, — viņa beidzot piesardzīgi sacīja.

-   Mēs ar viņu kopā bijām tumšajā zemē, sausajā zemē. Mēs kopā nomirām. Kopā šķērsojām turienes kalnus. Šķērsojot kalnus, ir iespējams atgriezties. Ir tāds ceļš. Viņš to zināja. Bet šo kalnu vārds ir Sāpes. Akmeni… Akmeņi griežas miesā, un brūces dzīst ilgi.

Viņš paskatījās lejup uz savām rokām. Tenara atcercjās Geda rokas sagraizītas un savainotas, sažņaugtas dūrēs virs vaļējām brūcēm. Brūces cieši savilktas, aiz­žņaugtas ciet.

Viņas plauksta sakļāvās ap nelielo akmeni kabatā, ap vārdu, kuru viņa bija pacēlusi uz stāvā kalnu ceļa.

Kāpēc viņš slēpjas no manis? jaunais vīrietis izmi­sis iesaucās. Pēc tam viņš klusi piebilda: Es patiešām cerēju viņu satikt. Bet, ja viņš to nevēlas, tad, protams, viss ir izlemts. -Tenara atcerējās Havnoras sūtņu pieklājīgo, galanto, godbijīgo izturēšanos un juta pret to cieņu, jo zināja tās vērtību. Bet jauno karali viņa mīlēja tieši šī izmisuma dēļ.

Viņš noteikti aizbrauks pie tevis. Tikai dod viņam laiku! Viņš bija dziļi ievainots… viņam viss bija atņemts… Bet, kad viņš runāja par tevi, kad izrunāja tavu vārdu, ai, tad es uz bridi redzēju viņu tādu kā agrāk… un tādu, kāds viņš atkal būs… Lepnu!

Lepnu? Lebannens itin kā satrūcies atkārtoja.

Jā. Protams, lepnu. Kurš vēl lai justos lepns, ja ne viņš?

Man viņš vienmēr likās… Viņš bija tik pacietīgs, — Lebannens teica un tad iesmējās par savu neatbilstošo raksturojumu.

-      Tagad viņš vairs nav pacietīgs, — Tenara teica, un viņš ir nesaprātīgi nežēlīgs pret sevi. Man šķiet, ka pa­gaidām mēs viņam neko nevaram palīdzēt tikai ļaut viņam iet pašam savu ceļu, līdz izsīkst spēki… Piepeši viņa juta, ka pašas spēki ir izsīkuši, un viņu pārņēma tāds gurdums, kas līdzinājās slimības vārgumam. Man laikam tagad vajadzētu atpūsties, viņa sacīja.

Lebannens tūlīt piecēlās. Tenara, tu teici, ka esot bēgusi no viena ienaidnieka, bet sastapusi citu; es turpretī

atbraucu šurp, meklēdams draugu, bet sastapu citu drau­gu. Tenara pasmaidīja par viņa atjautību un laipnību. Kāds jauks puisis, viņa nodomāja.