Tehanu

Viri apgalvoja, ka līdz Velmutai būšot tikai dienas brauciens. Ar šādu teicamu ceļavēju burās viņi jau pie­vakarē iebraukšot ostā.

Joprojām juzdamās ļoti nogurusi pēc iepriekšējās dienas ilgstošā uztraukuma un sasprindzinājuma, Tenara labprāt pavadīja dienu sēdeklī, ko plikgalvainais jūrnieks bija viņai sameistarojis no salmu matrača un buru au­dekla, vērodama viļņus un kaijas, un Gontas kalna apri­ses, kas pēcpusdienas gaismā izskatījās zilas un sapņainas un mainījās, kuģim slīdot gar stāvajiem krastiem tikai paris jūdžu attālumā no cietzemes. Viņa atveda arī Terru pasēdēt saulē, un meitene atlaidās viņai blakus, gurdi lū­kodamās tālumā.

Kāds bezzobains jūrnieks ar ļoti tumšu ādas krāsu, pakaviem līdzīgām kāju pēdām un atbaidoši mezglainiem kāju pirkstiem atnāca pie viņām un nolika kaut ko uz audekla blakus Terru. Tas meitenītei, viņš piesmakušā balsī teica un tūlīt devās atpakaļ, tomēr tālu neaizgāja. Darīdams savu darbu, viņš palaikam pameta cerību pilnu skatienu uz meitenes pusi, lai redzētu, vai tai dāvana patīk, un tad izlikās, ka nav skatījies. Terru nepieskārās mazajam, audeklā ievīstītajam sainītim To vajadzēja attīt Tenarai. Sainītī bija smalki izgrebta delfīna figūriņa no kaula vai ziloņkaula, apmēram īkšķa garumā.

Tas var dzīvot tavā pītajā maisiņā, Tenara teica, kopā ar abām kaula lellītēm.

Tad Terru atdzīvojās tiktāl, lai izvilktu savu pīto mai­siņu un ieliktu tajā delfīnu. Tomēr Tenarai vajadzēja iet un pašai pateikties pazemīgajam dāvinātājam. Terru nepaskatījās uz viņa pusi un nerunāja. Pēc brītiņa viņa teica, ka gribot iet atpakaļ kajītē, un Tenara viņu tur atstāja kaula cilvēciņa, kaula dzīvnieka un kaula delfīna sabiedrībā.

Cik viegli, Tenara saniknota domāja, cik viegli ir tādam Ašajam atņemt bērnam saulesgaismu, atņemt viņai kuģi un karali, un visu bērnību, un cik grūti ir to visu atkal atdot! Veselu gadu es esmu centusies viņai to atdot, I bet viņš ar vienu pieskārienu to visu atņēma un aizmeta! Un kāds viņam no tā labums, kāds atalgojums vai varas apziņa? Vai vara nozīmē tukšumu?

Tenara piebiedrojās karalim un magam pie kuģa treli­ņiem. Saule jau bija noslīdējusi diezgan zemu rietu­mos, un kuģis peldēja, krāšņas gaismas apņemts; šis spo­žums atsauca viņai atmiņā sapni par lidojumu kopā ar pūķiem.

-   Tenaras kundze, karalis teica, es nelūgšu tevi nodot ziņu manam draugam Man šķiet, ka tas nozīmētu uzvelt tev smagu nastu un ari iegrožot viņa brīvību, un es nevēlos darīt ne vienu, ne otru. Pēc mēneša notiks mana kronēšana. Ja kroni turētu viņš, tad mans valdīšanas laiks sāktos tā, kā vēlas mana sirds. Bet, vai tā būs vai nebūs, tas tomēr bija viņš, kurš atveda mani uz manu karaļvalsti. Viņš mani darīja par karali. Es to neaizmirsīšu.

—        Es zinu, ka tu neaizmirsīsi,—Tenara klusi atbildēja. Jaunais karalis bija tik dedzīgs, tik nopietns, aizsedzies ar savas kārtas ieražu bruņām un tomēr tik viegli ievai­nojams savā krietnumā un sirds skaidrībā. Tenaras sirds iesmeldzās viņa dēļ. Viņš domā, ka ir iepazinis sāpes, bet viņam vajadzēs tās iepazīt vēl un vēlreiz, visu savu mūžu, un tās nekad neaizmirsīsies.

Un tāpēc viņš atšķirībā no Ašā nekad nedarīs to, ko darīt ir viegli.

-        Es labprāt nodošu tavu zinu, Tenara atbildēja. Tā man nav nekāda nasta. Vai viņš to uzklausīs, tas paliek viņa ziņā.

Vēju Maģistrs drūmi pasmaidīja. Tā vienmēr ir bi­jis, vecais vīrs teica. Viņa lēmumi vienmēr ir bijuši viņa ziņā.

-   Vai tu viņu pazīsti sen?

-  Krietni ilgāk nekā tu, mana kundze. Es viņu mā­cīju, mags teica. Mācīju to, ko pratu… Viņš atbrauca uz Roukas skolu, būdams vēl gluži zēns, un atveda līdzi vēstuli no Ogiona, kurā bija rakstīts, ka šim zēnam esot licis spēks. Bet pirmajā reizē, kad es paņēmu viņu līdzi laivā, lai viņš mācītos sarunāties ar vēju, iedomājies, viņš sacēla jūrā ūdensstabu. Tad es sapratu, kas mums sagai­dāms. Nodomāju tā: vai nu viņš pirms sešpadsmit gadu vecuma noslīks, vai ari pirms Četrdesmit gadu vecuma kļūs par arhimagu… Vismaz man patīk iztēloties, ka esmu tā domājis.

-   Vai viņš aizvien vēl ir arhimags? Tenara jautāja. Jautājums pauda klaju neziņu, un, kad tam sekoja klu­sums, viņa ar bailēm nojauta, ka neziņa varbūt nav tas ļaunākais.

Beidzot mags teica: Pašlaik Roukā arhimagu nav. — Viņa tonis bija uzkrītoši piesardzīgs un saspringts.

Tenara neuzdrošinājās vaicāt, ko viņš ar to gribējis teikt.

-    Man šķiet, karalis teica, — ka Miera rūnas atjau­notāja var piedalīties jebkura šīs valstības apspriedē; vai tā nav, mans kungs?

Pēc vēl viena klusuma brīža un acīmredzot pēc ne­lielas iekšējas cīņas mags atbildēja: — Protams.

Karalis gaidīja, taču maģistrs neko vairs nesacīja.

Lebannens pārlaida skatienu mirdzošajam ūdenim un ierunājās kā pasaku stāstīdams: Kad mēs ar vinu atli­dojām uz Rouku no vistālākajiem rietumiem, sēdēdami pūķa mugurā… Viņš apklusa, un pūķa vārds pats atbalsojās Tenaras domās: Kalessin, gluži kā gonga skaņa.