Tehanu

Tenara gribēja viņam pavaicāt, kur meklēt ceļu uz dienvidiem, lai varētu doties garām zemesragiem uz Velmutu, tomēr neuzdrošinājās vēlreiz piesaistīt viņa uzma­nību kas zina, sargs var nospriest, ka viņa ir klaidone, ragana vai cita nevēlama būtne, kuras viņam un akmens pūķiem jāatvaira no Gontas ostas. Viņas pagāja garām pūķiem, un Terru mazliet paskatījās augšup, lai tos re­dzētu, pēc tam abas turpināja ceļu pa bruģakmeņiem, juzdamās arvien vairāk pārsteigtas, samulsušas un apju­kušas. Tenarai sāka likties, ka no Gontas ostas pilsētas atvairīts nav neviens un nekad. Viss iespējamais bija šeit. Augstas akmens mājas, pajūgi, vezumi, rati, vērši, ēzeļi, tirgus laukumi, veikali, pūļi, cilvēki, cilvēki jo tālāk viņas gāja, jo vairāk cilvēku saradās visapkārt. Terru cieši turējās Tenarai pie rokas, iedama sāniski un slēpdama seju aiz matu šķipsnām. Arī Tenara cieši turējās pie Terru rokas.

Viņa neredzēja nekādu iespēju šeit palikt, tāpēc no­domāja. ka atliek tikai doties uz dienvidiem un turpināt ceļu līdz tumsai diemžēl tā vairs nebija pārāk tālu ar ceribu pārlaist nakti kaut kur mežā. Tenara noskatīja druknu sievieti ar baltu, platu priekšautu, kura vēra ciet veikala slēģus, un devās pāri ielai pie viņas, lai pajautātu, kur meklējams ceļš uz dienvidiem. Sievietes apņēmīgā, sarkanā seja izskatījās itin laipna, bet tieši tai brīdī, kad Tenara saņēma drosmi, lai svešinieci uzrunātu, Terru sažņaudza viņas roku, gluži kā gribēdama paslēpties, un, pacēlusi skatienu, sieviete ieraudzīja pa ielu nākam šurp vīrieti ar ādas cepuri galvā. Tajā pašā mirklī ari vīrietis ieraudzīja Tenaru. Viņš apstājās.

Tenara satvēra Terru aiz elkoņa un gandrīz ar varu pagrieza viņu apkārt. Nāc! viņa uzsauca un devās taisni uz priekšu vīrietim garām. Kad tas bija palicis aizmugurē, Tenara sāka soļot ātrāk, steigdamās pa no­kal ni lejup uz saulrieta apmirdzētā, tumšā un spožā ūdens klajuma pusi, pretī piestātnēm un moliem stāvās ielas galā. Terru skrēja viņai blakus, elsodama tāpat, kā bija elsojusi pēc apdedzināšanās.

Uz sarkani dzelteno debesu fona slējās augsti kuģa masti. Kuģis ar saritinātām burām šūpojās ūdenī pie ak­mens mola aiz airu galeras.

Tenara paskatījās atpakaļ. Vīrietis viņām sekoja netālu aiz muguras. Viņš nesteidzās.

Tenara uzskrēja uz mola, bet Terru drīz paklupa un nespēja atdabūt elpu, lai ietu tālāk. Tenara pacēla viņu uz rokām, un meitene piekļāvās viņai klāt, paslēpdama seju pie viņas pleca. Bet ar šādu nastu Tenara ar grūtībām tika uz priekšu. Kājas viņai drebēja. Solis, vēl viens solis, vēl viens… Tenara nokļuva pie mazā koka tiltiņa, kas

bija uzsliets starp piestātnes molu un kuģa klāju. Viņa uzlika roku uz tā margām.

Kāds jūrnieks, stiegrains virs kailu galvvidu no klāja nomēroja viņu ar skatienu. Kas noticis, kundze?'' viņš jautāja.

-   Vai… vai šis kuģis ir no Havnoras?

-   Protams, no Karaļa pilsētas.

-   Laidiet mani uz klāja!

-   To gan es nevaru, vīrietis pasmīnēdams atbildēja bet viņa skatiens vairs nebija pievērsts Tenarai: jūrnieks raudzījās uz vīrieti, kurš bija pienācis un apstājies Tenarai blakus.

-    Nevajag bēgt, Ašais viņai teica. Es neko sliktu nedarīšu. Es tev nevēlu ļaunu. Tu vienkārši nesaproti Tas taču biju es, kurš sameklēja bērnam palīdzību, vai ne? Man patiešām bija žēl, ka tā noticis. Es tev gribu palīdzēt rūpēties par viņu. Vīrietis izstiepa roku, it ka neatvairāms spēks liktu viņam pieskarties Terru. Tenara nespēja pakustēties. Viņa bija apsolījusi meitenei, ka šis cilvēks nekad viņai vairs nepieskarsies. Tagad viņa redzēja, kā vīrieša plauksta pieduras meitenes kailajai, drebošajai rokai.

-    Ko tu gribi no viņas? jautāja cita balss. Plikgalļ vainā vīrieša vietā bija nostājies cits jauns cilvēks. Tenarai šķita, ka tas ir viņas dēls.

Ašajam atbilde nebija ilgi jāgudro. Viņa… viņa no­zaga manu bērnu. Manu brāļameitu. Bērns pieder man. Saprotiet, viņa to apbūra un aizbēga projām!

Tenara nespēja parunāt. Vārdi atkal bija pazuduši, at­ņemti viņai. Jaunais jūrasbraucējs nebija viņas dēls. Vī­rieša seja bija kalsna un skarba un acu skatiens dzidrs. Skatīdamās jūrniekā, Tenara atguva vārdus: — Laidiet mani uz kuģa! Lūdzu!

jaunais vīrietis izstiepa roku. Tenara to saņēma, un viņš palīdzēja tai pāriet pa tiltiņu uz kuģa klāju,

-pagaidi tepat! viņš sacīja Ašajam, tad atkal pievērsās Tenarai: Nāc man līdzi! Taču Tenaras kājas bija zaudējušas spēku. Viņa sabruka turpat uz Havnoras kuģa klāja, nomezdama smago ceļasomu, taču neatlaizdama Terru. Nejaujiet viņam paņemt meiteni, ai, nejaujiet viņiem to atkal paņemt, nekad, nekad!

10. Delfīns