Tehanu

Beidzot Tenara devās tālāk pa ceļu uz Re Albi, ar grūtībām atgūdamās pēc pārdzīvotā trieciena un apstākļu pēkšņās maiņas: burvja klajais naids, viņas pašas niknais nicinājums, piepešās izbailes, apjaušot Apses varu un spēju nodarīt viņai ļaunumu, negaidītais glābiņš, ko sniedza karaļa sūtņi vīri, kuri atbraukuši kuģī ar baltajām burām no cerību zemes, no Zobena Torņa un Troņa zemes, no krietnuma un kārtības zemes. Tenaras sirdi uzvilnīja dziļa pateicība. Tajā tronī patiešām ir kara­lis, un visvērtīgākais dārgakmens viņa kronī būs Miera rūna.

Tenarai patika jaunākā vīrieša gudrā un laipnā seja, patika tas, kā viņš bija nometies uz ceļgala, godinādams viņu kā karalieni, patika viņa smaids, kurā jautās sle­pena sazināšanās. Tenara pagriezās un paskatījās atpakaļ. Abi sūtņi gāja uz savrupnama pusi kopā ar burvi Apsi. Visi šķita draudzīgi sarunājamies, it kā nekas nebūtu no­ticis.

Tas mazliet pieplacināja Tenaras cerību un uzticības vilni. Protams, viņi ir galma ļaudis. Viņiem nepiederas ķildoties, izdarīt spriedumus vai paust nepatiku. Un Apse ir burvis, turklāt viņu namatēva burvis. Un tomēr, Tenara nodomāja, šiem cilvēkiem nebija vajadzības tik draudzīgi pastaigāties un sarunāties ar viņu.

Havnoras vīri uzkavējās Re Albi valdnieka namā vairākas dienas, varbūt cerēdami, ka arhimags mainīs savas domas un atnāks pie viņiem, tomēr sūtņi viņu nemeklēja un neizprašņāja Tenaru, kur viņš varētu būt Kad karaļa vīri beidzot aizbrauca, Tenara sev teica: tagad jāizlemj, ko darīt tālāk. Palikt šeit īpaša iemesla nebija, toties divi nopietni iemesli skubināja doties projām: Apse un Ašais, kuri diezin vai ļaus viņai un Terru mierīgi dzīvot tālāk.

Tomēr izlemt nebija viegli, jo doma par promiešanu sāpīgi nospieda sirdi. Atstājot Re Albi, viņa atstās un pa­zaudēs Ogionu uz visiem laikiem; kamēr viņa kopa veca vīra māju un ravēja viņa sīpolus, zaudējums vēl nelikās tik jūtams. Un Tenara domāja: "Tur, lejā, es nekad vairs nesapņošu par debesīm" Šeit, kur bija atlidojis Kalesins, viņa bija Tenara. Tur, lejā, viņa atkal būs tikai Goha. Sieviete vilcinājās. Viņa sev teica: "Vai man jābaidās no šiem neliešiem, jābēg no viņiem? Tieši to jau viņi grib! Vai lai es eju un nāku pēc viņu gribas?" Un tad viņa sev teica: "Es tikai pabeigšu siet sieru." Terru viņa tagad vienmēr paturēja acīs, savā tuvumā. Un dienas ritēja.

Atnāca Sūna ar savu stāstu. Tenara bija apvaicājusies viņai par burvi Apsi, neizstāstīdama visu notikušo, bet teikdama, ka burvis viņai draudējis, — un ļoti iespējams, ka tas patiešām bija viss viņa nolūks. Sūna parasti turējās no kungu nama pa gabalu, tomēr ziņkāre par to, kas tur notiek, mudināja viņu izmantot izdevīgus gadījumus, lai patērzētu ar paziņām—kādu sievu, no kuras vina savulaik mācījusies saņemt bērnus, un citiem, kuriem palīdzējusi ar savu dziedināšanas vai atrašanas māku. Sūna prata novirzīt sarunas uz to, kas notiek kungu mājā. Apsi ne­viens neieredzēja un tāpēc labprāt tenkoja par vinu, bet vajadzēja ņemt vērā, ka pusi no šiem stāstiem radījis naids vai bailes. Un tomēr arī iztēle glabā faktu drumslas. Sūna pati apstiprināja, ka pirms trim gadiem, kad šeit vēl nebija Apses, jaunākais valdnieks mazdēls bijis spirgts un vesels, tikai pabikls un drūms, "tāds kā iebaidīts", sacīja Sūna. Un tad, ap to laiku, kad nomirusi jaunā valdnieka māte, vecais valdnieks aizsūtījis uz Rouku pēc burvja. "Kāpēc? Kad valdnieks Ogions dzīvo nepilnas jūdzes attālumā! Un tur, kungu mājā, viņi paši visi ir tādi burvestīgi un raganīgi."

Tomēr Apse bija atbraucis šurp. Ierazdamies viņš Ogionam bija parādījis pieņemto godu, bet ne vairāk un apmeties uz pastāvīgu dzīvi valdnieka mājā. Kopš tā lai­ka mazdēls tika redzēts arvien retāk, un tagad ļaudis runāja, ka viņš dienu un nakti guļot gultā. "Kā slims bērns, savītis un sačokurojies," bija teikusi kāda sieva, kurai reiz vajadzējis iegriezties kungu mājā. Bet vecais vald­nieks "Savus simt gadus vecs vai loti tuvu simtam, kas zina, vai nav pat vecāks," apgalvoja Sūna, kura nebai­dījās no lieliem skaitļiem un nejuta pret tiem bijību, vecais valdnieks staigāja spirgts un "plīsa aiz veselības", kā sacīja ļaudis. Un viens no sulaiņiem jo kungu mājā par kalpotājiem turēja tikai vīriešus — bija teicis kādai ciemata sievai: vecais valdnieks esot nolīdzis burvi, lai tas liktu viņam dzīvot mūžīgi, un burvis to darot, baro­dams valdnieku ar mazdēla dzīvības sulu. Stāstītājs tur nekā ļauna nesaskatījis un teicis: "Kurš gan negribētu dzīvot mūžīgi?"

Ak tā, Tenara satriekta novilka. Diezgan atbai­došs stāsts. Vai tad ciematā par to nerunā?

Sūna paraustīja plecus. Ari šeit attieksme bija: "Lai jau!" Tiem, kuriem nav varas, neklājas spriest par vareno darbiem. Turklāt ļaužu prātos bija iesakņojusies neap­zināta, akla uzticība: vecais virs ir viņu valdnieks. Re Albi valdnieks, un nevienam citam nav daļas gar to, ko viņš

dara… Laikam kaut ko līdzīgu juta ari Sūna.-Tas nav droši, viņa teica, tāds numurs viegli var noiet greizi tomēr par ļaunu darbu viņa to nenosauca.