Tehanu

-    Protams, protams, mīlulīt, Sūna atbildēja. Vini sevi nobur. Daži runā, ka viņi noslēdzot līgumu, kā ačgārni apgrieztas laulības, ar zvērestiem un visu, ko vajag un tā dabūjot sev spēku. Bet manām ausīm tas skan kaut kā nepareizi, tāpat kā darīšanas ar Senajiem Spēkiem un tik tālu neviena īsta ragana neies. Un vecais mags, tas ari man teica, ka viņi tā nedarot. Esmu gan pazinusi dažas burves, kas tā darījušas, un nekāda nelaime no tā nav cēlusies.

-   Tās, kuras mani uzaudzināja, tā darīja, pretī solīdamas jaunavību.

-   Ā, jā, dzīvot bez vīriešiem, tu man stāstīji… un tie einuki… Briesmīgi!

-    Bet kāpēc, kāpēc… Kāpēc es nekad neiedomājos?

Burve skaļi iesmējās. Tāpēc, ka tas ir viņu spēks,  mīlulīt. Tu nedomā! Tu nevari! Un viņi arī ne, kopš ir sevi nobūruši. Kā lai viņi to varētu? Kad reiz dabūjuši savu spēku? Tas neiet, saproti, tas neiet. Nevar dabūt, ja nedod pretī. Tā tas ir visās lietās. Un viņi to zina, tie burvestību vīri, vīri ar spēku, viņi to zina labāk par visiem. Bet redzi, vīrietim nav viegli nebūt vīrietim, kaut ar viņš mācētu noburt sauli lejā no debesīm. Tāpēc viņi to izdzen no prāta, izdzen ar savām sasaistīšanas burvībām. Un tā pa īstam. Pat šajos ļaunajos laikos, kādos mēs pašlaik dzī­vojam, kad visas burvības iet greizi un nekas nav, kā vajag, es neesmu dzirdējusi, ka jebkāds burvis lauztu šo varu un izmantotu savu spēku miesas priekiem. Pat vis­ļaunākie bītos to darīt. Protams, ir tādi, kas pārtiek no uzburtām ilūzijām, bet tie tikai muļķo paši sevi. Un vēl ir šādi tādi sīki pesteļotāji, katlu lāpītāji un triku taisītāji, tie reizēm mēģina ar savām mākām pievilināt lauku sievietes, bet, cik man zināms, no tādām burvestībām nav lielas jēgas. Ir tā, ka tas viens spēks ir tikpat liels kā tas otrs, un katrs iet uz savu pusi. Tā man tas izskatās.

Tenara bridi sēdēja, iegrimusi domās. Beidzot viņa teica: Viņi sevi sadala.

_ Jā. Burvim tas jādara.

-   Bet tu to nedari.

-    Es? Es tak esmu tikai veca ciemata ragana.

-    Cik veca?

Pēc brīža Sūnas balss tumsā ar tādu kā smieklu pie­skaņu atsaucās: Pietiekami veca, lai dzīvotu bez kla­patām.

-   Bet tu teici… Tu neesi dzīvojusi atturībā.

-    Ko tas nozīmē, mīlulīt?

-Tā kā burvji.

-     Ā, nē. Nē, nē! Nekad neesmu bijusi skaistule, bet es mācēju uz viņiem tā paskatīties… Saproti, mīlulīt, es viņus nenobūru, nē… Pietiek, ja māk paskatīties, un klāt viņš būs, tik droši kā vārnas ķērciens—pēc dienas, divām vai trim viņš atnāks uz manu māju: "Man vajag zāles sunim pret kašķi," "Man vajag tēju priekš slimās vecās­mātes," bet es labi zināju, ko viņiem vajag, un, ja man viņi pietiekami patika, tad reizēm viņi to dabūja. Un par mīlestību, tikai par mīlestību es nebiju no tādām, pati saproti, ir jau ari tādas raganas, bet tās apkauno savu mākslu, tā es saku. Darbu es daru par naudu, bet prieku sev ņemu par mīlestību, tā es saku. Un nebija jau prieki vien. Sen, sen, pirms daudziem gadiem es biju kā traka uz vienu vīrieti, skaists bija no vaiga, bet cietu, saltu sirdi. Nu jau sen miris. Tēvs tam Taunsendam, kurš te tagad dzīvo, tu jau viņu pazīsti. Ak, es tā biju ieskatījusies tai vīrā, ka nežēloju visas savas mākslas, izmēģināju, kādas vien burvestības mācēju, bet viss velti. Pa tukšo. Kacena

dzīslās asinis nerit… Un šurp uz Re Albi es atnācu, kad biju vēl gluži meitene, jo man gadījās nepatikšanas ar vīrieti no Gontas ostas. Bet par to es nedrīkstu runāt, jo viņi bija bagāti, ievērojami ļaudis. Spēks bija viņiem, nevis man! Viņi negribēja, ka dēls pinas ar tādu vienkāršu skuķi kā es, ar netīru slampu, tā viņi teica, un būtu mani novākuši pie malas, nosituši kā kaķeni, ja es nebūtu atbēgusi uz šejieni. Bet, ak, kā man patika tas puisis, ar tādām apaļām, samtainām rokām un kājām, un lielām, tumšām acīm. Redzu viņu kā šodien, pēc visiem šiem gadiem…

Ilgi viņas sēdēja tumsā klusēdamas.

-       Kad tu biji ar vīrieti, Sūna, vai tev vajadzēja atdot savu spēku?

-   Ne drusciņās, burve apmierināta atbildēja.

-       Bet tu teici: nevar dabūt, ja nedod. Tātad vīriešiem un sievietēm tas ir dažādi?

-   Kas viņiem nav dažādi, mīlulīt?

- Es nezinu, Tenara sacīja. Man liekas, mēs paši radām lielāko daļu atšķirību un pēc tam žēlojamies par tām Es nesaprotu, kāpēc maģijas mākslai, kāpēc spēkam jādarbojas dažādi vīrietī burvī un sievietē burvē. Ja nu vienīgi pats spēks ir citāds. Vai māksla.

-   Vīrietis izdod, mīlulīt. Sieviete ieņem.

Tenara sēdēja klusēdama, taču nejutās apmierināta.

-      Mūsu spēks ir sīks blakus viņu spēkam, sacīja Sūna. Bet tas iet dziļi. Tās ir saknes. Kā vecs kazenāju biezoknis. Bet burvja spēks ir kā egle liela, diža un stalta, taču vētrā tā nolūzīs. Kazenāju biezokni neizpostīs nekas. Viņa pasmējās savus vistas klukstiem līdzīgos smieklus, apmierināta ar atrasto salīdzinājumu. — Nu re tā! viņa moži turpināja. Tāpēc es saku: ir labāk ka viņš ir prom un vairs te neapgrozās, citādi ciemata ļaudis sāktu runāt.

-Runāt?

-  Tu esi godājama sieviete, mīlulīt, un sievietes labā slava ir viņas bagātība.