Tehanu

Ne Geds, ne Sūna nepievērsa Tenaras vārdiem uz­manību.

-           Uz manu māju viņi nenāks, Sūna sacīja. Iesim turp, ja tu gribi.

Geds viņai sekoja, paskatījies uz Tenaru, bet neteicis viņai ne vārda.

-   Bet ko lai es viņiem saku? Tenara vaicāja.

-   Neko, mīlulīt, burve atbildēja.

Niedre un Terru atgriezās no purva ar septiņām beigtām vardēm tīkliņā, un Tenara labu bridi rosījās, griez­dama un dīrādama varžu kājas, lai vakariņās pacienātu abas ķērājas. Kad darbs gāja uz beigām, viņa izdzirda ārā balsis un, pacēlusi skatienu pret atvērtajām durvīm, ieraudzīja tajās stāvam vairākus vīrus platmales, zeltītas pīnes, mirdzums… Gohas kundze? pieklājīga balss vaicāja.

-Nāciet iekšā! Tenara atbildēja.

Viņi ienāca istabā-pieci vīri, gari un stalti, un zemajā telpā izskatījās, ka viņu ir divtik daudz. Viņi paskatījās apkārt, un Tenara zināja, ko viņi redz.

Viņi redzēja sievieti, kura stāv pie galda ar garu, asu nazi rokā. Uz galda atradās griežamais dēlis un vienā pusē uz tā gulēja maza kaudzīte nodīrātu, zaļganbaltu kāju, bet otrā pusē kaudze treknu, asiņainu, beigtu varžu. Pustumsā aiz durvīm kaut kas īsi parēgojās bērns, taču sakropļots, izķēmots bērns ar pusi sejas un nagotai ķetnai līdzīgu roku. Nišā uz gultas zem vienīgā loga sēdēja liela, kaulaina, jauna sieviete, kas blenza viņos ar vaļēju muti. Viņas rokas bija asiņainas un dubļainas, un slapjie svārki dvakoja pēc purva rāvas. Redzēdama sev pievērstos sve­šinieku skatienus, viņa mēģināja paslēpt seju aiz svār­kiem, atsegdama kājas līdz augšstilbiem.

Vīri novērsās no viņas un no meitenes, un viņiem atlika vienīgi skatīties uz sievieti līdzās beigtajām vardēm.

-   Gohas kundze, viens no vīriem atkārtoja.

-   Tā mani sauc, Tenara atbildēja.

-   Mēs nākam no Havnoras, no karaļa, sacīja pieklā­jīgā balss. Viņa nevarēja skaidri saskatīt vīrieša seju, jo tas stāvēja pret gaismu. Mēs meklējam arhimagu, Zvirbuļvanagu no Gontas. Karalis Lebannens tiks kronēts rudens iestāšanās dienā, un viņš vēlas redzēt sev blakus arhimagu, savu valdnieku un draugu, lai tas palīdzētu viņam sagatavoties kronēšanai un kronētu viņu, ja arhimags tā vēlēsies.

Vīrietis runāja nesteidzīgi un svinīgi, it kā viņa priekšā stāvētu pils dāma. Viņam kājās bija vienkāršas ādas bikses un mugurā linu krekls, noputējis garajā kāpienā no Gontas ostas, bet audums bija smalks, pie kakla izšūts ar zelta diegu.

-   Viņa te nav, Tenara teica.

Pāris mazu puišeļu no ciemata ieskatījās pa durvīm, atrāvās, aši ieskatījās vēlreiz un klaigādami aizskrēja projām.

-   Varbūt jūs varat mums pateikt, kur viņš ir, Gohas kundze, vīrietis teica.

Es to nevaru.

Tenara pārlaida skatienu visiem atnācējiem. Bailes, ko viņa bija jutusi pirmajā brīdī, varbūt Zvirbuļvanaga panikas atbalss, bet varbūt tikai muļķīgs izbīlis no sve­šiem cilvēkiem — pamazām atkāpās. Viņa stāvēja šeit, Ogiona mājā, un labi saprata, kāpēc Ogions nekad nebija baidījies no ievērojamiem cilvēkiem.

-   Jūs esat noguruši pēc tālā ceļa, Tenara teica. Vai negribat apsēsties? Šeit ir vīns. Pagaidiet, man jānomazgā glāzes.

Viņa aiznesa griežamo dēli pie bufetes, ielika varžu kājas pieliekamajā un pārējo nokasīja un iekratīja sa­mazgu spainī, kuru Niedre rit aiznesīs audēja Vēdekļa cūkām, tad nomazgāja bļodā rokas un nazi un noskaloja abas glāzes, no kurām viņi ar Zvirbuļvanagu bija dzēruši vīnu. Skapī bija vēl viena glāze un divas māla krūzītes bez osām. Tās viņa nolika uz galda un ielēja atnācējiem vīnu; pudelē pietika dzēriena tieši vienai reizei. Vīri bija saskatījušies, bet nebija apsēdušies. To varēja aizbildināt ar krēslu trūkumu. Tomēr pieklājības likumi prasija pieņemt sievietes piedāvāto vīnu. Katrs saņēma viņas pasniegto glāzi vai krūzi un nomurmināja dažus pieklā­jības vārdus. Sveikdami namamāti, vīri pacēla glāzes pie lūpām.

-   Nepārspējams, viens no vīriem teica.

-   Andradas vīns, Vēlā Raža, sacīja otrs, vīrietis ar apaļām acīm.

Trešais papurināja galvu. Andradas jā, bet Pūķa Gads, — viņš svinīgi sacīja.

Ceturtais pamāja ar galvu un bijīgi iedzēra vēl vienu malku.

Piektais vīrs, kurš bija pirmais sācis runāt, pacēla savu māla krūzi pret Tenaru un teica: Tu cienā mūs ar karaļa vīnu, kundze.

-   Tas bija Ogiona vīns, Tenara atbildēja. Šī bija Ogiona māja. Šī ir Aihala māja. Vai jūs to zinājāt, kungi?

-    Zinājām, kundze. Karalis atsūtīja mūs uz šo māju, domādams, ka arhimags būs atnācis šurp, un, kad Havnoru un Rouku sasniedza vēsts, ka viņa skolotājs miris, karalis vēl vairāk jutās par to pārliecināts. Bet no Roukas uz šejieni arhimagu atnesa pūķis. Un kopš tā laika ne­viens vārds un neviena vēsts no viņa nav sasniegusi ne Rouku, ne karali. Un karalim dziļi sirdī nedod miera jautājums, kurš ļoti rūp arī mums, pārējiem: vai arhimags ir šeit, vai viņš ir sveiks un vesels? Vai viņš atnāca šurp, kundze?