Tehanu

-        Ogiona mājā nevaru. Sī ir pirmā vieta, uz kuru vini nāks mani meklēt.

-   Nu un tad, ja atnāks? Ko viņi gribēs no tevis?

-    Lai es esmu tas, kas es biju. Izmisums Geda balsī Tenara stindzināja. Sieviete klusēja, cenzdamās atcerēties, kā bija tad,

kad viņa bija varena, kad bija Apēstā, kad bija Vienīgā Atuanas kapeņu priesteriene un pēc tam to visu zaudēja, aizmeta projām, kļuva tikai par Tenara, par sevi pašu. Un vēlāk kad viņa bija sieviete pašā dzīves plaukumā, ar bērniem un vīra un pēc tam to visu zaudēja, kļuva veca, bezspēcīga atraitne… Bet pat tad viņai neizdevās saprast Geda kaunu, viņa ciešanas un pazemojumu. Iespējams, ka tā var justies tikai vīrietis. Sieviete pierod pie kauna.

Bet varbūt Sūnas tantei taisnība: kad kodols izēsts, Čaula paliek tukša.

Raganu domas, Tenara sevi apsauca. Un, lai pievērstu gan Geda, gan savas domas kaut kam citam ari tāpēc, ka saldenais, ugunīgais vīns raisīja domas un valodu, viņa teica: Vai zini, es kādreiz domāju… tolaik, kad Ogions gribēja mani mācīt un es negribēju turpināt, bet

aizgāju, atradu savu zemnieku un apprecēju viņu… Kad es to darīju, es domāju un pat savā kāzu dienā domāju: kad Geds to uzzinās, viņš būs dusmīgs! To teikusi, Tenara iesmējās.

-  Es biju dusmīgs, — viņš teica.

Tenara gaidīja.

-  Es biju vīlies, viņš teica.

-  Dusmīgs, — Tenara sacīja.

-  Dusmīgs, Geds atkārtoja.

Viņš piepildīja Tenaras glāzi.

-Toreiz man bija spēks, kas ļāva pazīt spēku, viņš teica. Un tu… tu mirdzēji tajā briesmīgajā vietā Labi­rintā, tajā tumsā…

-         Nu tad pasaki man: ko es būtu iesākusi ar savu spēku un zināšanām, kuras Ogions centās man dot?

-   Lietojusi tos.

-Kā?

-  Tā, kā lieto maģijas mākslu.

-Kas?

-   Burvji, viņš mazliet sāpīgi atbildēja.

-          Tātad maģija nozīmē burvju un magu prasmes un mākslas?

-   Ko gan citu tā var nozīmēt?

-   Vai tas ir viss, ko tā jebkad var nozīmēt?

Geds domīgi klusēja un pāris reižu pacēla skatienu pret viņu.

-           Kad Ogions man mācīja Senvalodas vārdus, viņa teica, mācīja tepat, pie šī pavarda, manā mutē tie pa­devās tikpat viegli un tikpat grūti kā viņa mutē. It kā es mācītos valodu, kuru būtu runājusi pirms dzimšanas. Bet pārējais senās mācības, spēka rūnas, burvju vārdi, li­kumi, spēku izsaukšana tas viss man šķita nedzīvs. Pil­nīgi sveša valoda. Toreiz es domāju: es taču varētu

pārģērbties par kareivi —ar zobenu, šķēpu, pušķi pie bruncepures un visu pārējo —, bet tas ar mani nesaderētos vai tā nav? Ko es iesāktu ar zobenu? Vai tas mani darītu par varoni? Tā būtu tikai es pati svešās, man nepiederīgas drēbēs, vairāk nekas, un droši vien es lāgā nespētu pat paiet

Viņa iedzēra malciņu vīna.

- Tāpēc es to visu novilku nost, viņa teica, Un uzvilku pati savas drēbes.

-   Ko Ogions teica, kad tu aizgāji no viņa?

-   Ko Ogions parasti teica?

Tas vēlreiz izraisīja mīklaino smaidu. Geds neko neatbildēja.

Tenara pamāja ar galvu.

Pēc brīža viņa turpināja sirsnīgāk: Ogions mani pieņēma tāpēc, ka mani atvedi tu. Pēc tevis viņš vairs negri­bēja nevienu mācekli, un meiteni viņš nekad nebūtu pie­ņēmis, ja to nebūtu lūdzis tu. Tomēr viņš mani mīlēja Viņš man parādīja godu. Un ari es viņu mīlēju un godāju. Taču viņš man nevarēja dot to, ko es gribēju, bet es nevarēju pieņemt to, ko viņš man varēja dot. Viņš to zināja. Bet, Ged, pavisam citādi bija, kad viņš ieraudzīja Terra. Dienu pirms savas nāves. Tu teici un ari Sūnas tante teica, ka spēks pazīst spēku. Es nezinu, ko viņš meitenē redzēja, bet viņš teica: "Māci viņu!" Un vēl viņš teica…

Geds gaidīja.

Viņš teica: "Tie no viņas baidīsies." Un teica: "Māci viņai visu! Uz Rouku ne." Es nezinu, ko viņš ar to domāja. Kā lai es to zinu? Ja toreiz es būtu palikusi šeit kopā ar Ogionu, varbūt tad zinātu. Varbūt saprastu, kas viņai jā­māca. Bet es nolēmu: atgriezīsies Geds un viņš zinās. Zinās, kas viņai jāmāca, kas viņai jāzina manai nelaimes piemeklētajai meitenei.

-        Es to nezinu, Geds ļoti klusi sacīja. Es redzēju… Tajā bērnā es redzu tikai… viņai nodarīto pārestību. Ļau­numu.

Viņš iztukšoja glāzi.

-  Man nav, ko viņai dot, viņš teica.

Pie durvīm atskanēja klusa skrabināšanās. Geds acu­mirklī sarāvās, un tā pati bezpalīdzīgā kustība pauda vēlē­šanos bēgt, meklēt vietu, kur paslēpties.

Tenara aizgāja līdz durvīm un atvēra tās nelielā spraugā; vēl neieraudzījusi, viņa pēc smaržas pazina Sūnu.

-         Ciemā ir vīri, vecā sieva satraukta Čukstēja. Vi­sādi smalki ļaudis sanākuši no ostas… stāsta, ka no tā lielā kuģa, kurš atbraucis no Havnoras pilsētas. Esot at­braukuši pakaļ arhimagam.

-         Viņš negrib tos satikt, — Tenara nevarīgi teica. Viņa nesaprata, ko darīt.

-          Droši vien ne, burve piekrita. Bridi pagaidījusi, viņa jautāja: Kur tad viņš ir?

-          Šeit, Zvirbuļvanags teica, pienākdams pie durvīm un atvērdams tās platāk. Sūna nomērīja viņu ar skatienu un neko nesacīja.

-   Vai viņi zina, kur es esmu?

-   No manis nav uzzinājuši, Sūna atbildēja.

Ja viņi atnāks šurp, Tenara teica, tev nekas cits nav jādara, tikai jāsūta viņi projām galu galā, tu taču esi arhimags.